Anda Rožukalne, Latvijas sabiedrisko mediju ombuds
Sandra Sprudzāne, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docente, SEPLP eksperte
Nabadzība, nevienlīdzība, noziedzība, sadzīves vardarbība, bezdarbs... Tā ir tikai daļa no sociālo problēmu saraksta, kas pastāvīgi ir mediju uzmanības centrā. Sociālie jautājumi pieder pie sarežģītajiem tematiem, jo tieši skar cilvēku likteņus. Žurnālista spēkos ir tos uzlabot vai negatīvi ietekmēt, jo žurnālists strādā ar upuri, vainīgo vai varmāku, atbildīgajām institūcijām. Tāpēc uz sociālo žurnālistiku attiecas īpašas profesionālās ētikas normas.
Noziegumi, pašnāvības, vardarbība ģimenē…
Kā pastāstīt par sāpīgo, traģisko, par bezspēku un sistēmas žņaugiem? Kā mainīt sabiedrības izpratni par sociālām problēmām, ja jārāda, piemēram, seksuālā nozieguma upura stāsts vai jārunā ar nozieguma veicēju, lai pārbaudītu visus notikuma apstākļus? Viens no spožākajiem sociālo jautājumu žurnālistikas piemēriem ir Latvijas Radio žurnālistes Baibas Runces pētījums par adopcijas jautājumiem, kas saņēma Sabiedrisko mediju profesionālās ētikas balvu. Pēc rūpīgas izmeklēšanas izdevās konstatēt, ka adoptētā zēna māte, kas pati vērsās pie medijiem pēc palīdzības, bija safabricējusi stāstu par it kā notikušu noziegumu, jo, iespējams, vēlējās tikt vaļā no adoptētā bērna. Autore veidojusi arī pētījumus par bērnu likteni un vardarbību audžuģimenēs, šķetinājusi mobingu skolās, kas var novest pie bērna pašnāvības mēģinājuma. Bet viņa nav vienīgā.
Sabiedriskie un komerciālie mediji, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "RE:Baltica" ir radījuši ļoti daudz satura, lai aktualizētu nozīmīgas sociālas problēmas – vardarbības ģimenē upuru neaizsargātību, bāreņu "sistēmas" necilvēcību, veselības aprūpes un pieejamības jautājumus, kas izraisa sociālas problēmas. Visi šie un citi jautājumi ir jāizskata, iesaistot cietušos, pārbaudot informāciju, kā arī izvērtējot iestāžu darbību un rīcību. Lai gan cilvēku pieredzes veicina sabiedrības empātiju un liek meklēt problēmu risinājumu, to centrā esošie cilvēki ir ļoti neaizsargāti un var tikt atkārtoti traumēti, kad viņu teiktais nonāk iestāžu un sabiedrības uzmanības centrā. Profesionālā ētika liek sargāt gan šo cilvēku identitāti, gan citādi rūpēties, lai atklātā informācija, kuras tālāko ietekmi šokā vai izmisumā esošs cilvēks nevar novērtēt, nepasliktina informācijas avota stāvokli. Bet tas nozīmē, ka katras puses stāsts tiek rūpīgi pārbaudīts un kritiski vērtēts, šķetinot situācijas, meklējot dokumentus, faktus un citus pierādījumus.
Kad ar skumju stāstu nepietiek
Vai sirdi plosoša intervija podkāstā par pusaudža mentālās veselības problēmu pieredzi mainīs sabiedrības attieksmi, mazinot nezināšanu un stigmatizāciju? Varbūt, bet ar to nepietiek. Vai cilvēks ar kustību traucējumiem, kas aktīvi ceļo un studē doktorantūrā, labi ilustrē galvenās invalīdu problēmas? Diezin vai, jo pārstāv "parauga minoritāti" un viņa iedvesmas stāsts var radīt maldīgu iespaidu, ka visi var to pašu. Bet nevar. Līdzīgi kā migrants, kas ievēlēts pašvaldībā, veido tikai daļu no ļoti dažādiem likteņiem. Tāpēc tieši profesionāli žurnālisti var atklāt gan problēmas svarīgumu, gan izskaidrot to, analizējot konkrētu cilvēku sociālos apstākļus un meklējot konstruktīvus problēmu risinājumus, kā arī piedāvājot datus, kas raksturo problēmas mērogu. Tā, tas, piemēram, notiek alkohola lietošanas postam veltītajā sabiedrisko mediju projektā "Zeme, kur dzer".
BBC profesionālās ētikas vadlīnijas apspriež vairākus sociālo problēmu atspoguļojuma riskus. Viens no svarīgākajiem – žurnālistu pievērstā uzmanība var ietekmēt sabiedrības uztveri par kādu žurnālistu identificētu risku, jo īpaši saistībā ar veselības apdraudējumu vai noziedzību. BBC iesaka žurnālistiem izvairīties no pārmērīgas auditorijas satraukšanas un rakstos ietvert atbilstošu kontekstu, lai auditorijai būtu labāk saprotama riska rašanās iespējamība. "Mums jāņem vērā attēlu un personiskās pieredzes emocionālā ietekme, jo īpaši attiecībā uz riska uztveri," teikts vadlīnijās.
Jautājums par centieniem sabalansēt informācijas sniegšanu un izvairīties no panikas eskalācijas mediju saturā ir ļoti aktuāls šajās dienās, kad daudzas Latvijas izglītības iestādes saņem mērķtiecīgi veidotus draudu e-pastus un spiestas pieņemt izsvērtus lēmumus apstākļos, kad emocionāli reaģē visi – bērni, viņu vecāki, iestāžu darbinieki.
Piemēram, viena no sarežģītām sociālās problemātikas tēmām ir seksuāla vardarbība. Kā paredz īpaši izstrādātas vadlīnijas, šajās tēmās prioritāte ir cietušo drošība un intereses. Tas nozīmē, ka žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, pirmkārt, jādomā par cietušā tiesībām uz cieņu, privātumu, konfidencialitāti, drošību un aizsardzību pret kaitējumu vai atriebību.
Zviedrijā veiktā pētījumā (Forsberg, 2019) analizēti žurnālistu ētikas izaicinājumi, intervējot neaizsargātām grupām piederīgus avotus, piemēram, cietušos, kas zaudējuši kādu tuvinieku vai kas cieši saistīti ar noziegumu vai nelaimes gadījumu. Rezultāti parādīja, ka mediju uzmanība var traucēt un aizkavēt sērošanas procesu. Kad žurnālisti par saviem sociālo problēmu vai noziegumu stāstu varoņiem vairs neinteresējas, sērojošie tuvinieki var justies pamesti. Paradoksāli, bet žurnālistu pareiza ētiska rīcība var radīt tieši pretēju efektu, proti, cietušie, kam sākotnēji pievērsta uzmanība, var justies vairāk pamesti un nodoti, īpaši, ja mediju uzmanību vai pašu žurnālistu uzskata par patīkamu. Vienlaikus pētījumā iesaistītie cilvēki runāja par žurnālistiem vairāk kā personām, nevis profesionāļiem, un viņiem nebija nekādu gaidu attiecībā uz žurnālistu ētiku un līdzjūtību.
Vai žurnālisti var rosināt sociālu problēmu risinājumu?
Informēt par sociālajām problēmām medijos – bēgļi, invaliditāte, cilvēku tirdzniecība, garīgās veselības traucējumi, aizskaroša uzvedība, ar piederību noteikta vecuma grupai saistīta diskriminācija un neiecietība (eidžisms), nabadzība, cilvēku ar invaliditāti bezdarbs, bruņoti konflikti u.c. – ir ļoti būtiski. Latvijā viens no sociālās žurnālistikas veiksmes stāstiem ir projekts "Sistēmas bērni", jo tas pievērsa politiķu uzmanību iepriekš neuzdotam un medijos neapspriestam jautājumam – vai Latvijā iespējams likvidēt bērnunamus? Tas bija ļoti nopietns pavērsiens sociālo problēmu izpratnē, jo rūpējās ne vien par bez vecāku apgādības palikušu bērnu un jauniešu stāvokļa uzlabošanu, bet piedāvāja pilnīgi jaunu skatījumu uz sabiedrības iespējām risināt šīs problēmas.
Bet kā stāstīt par tēmām, par kurām nav zināšanu, saglabājot dziļumu un objektivitāti?
Mediju satura pētījumi rāda arī problēmas mediju pusē, kad pašu žurnālistu aizspriedumi vai sabiedrībā esoši stereotipi ilgākā laikā var radīt neatbilstošu priekštatu par sociālu problēmu mērogu vai sabiedrības grupu, kas raksturota kontekstā ar sociālajām problēmām. Secinājumi par mediju ietekmi uz sociālajiem jautājumiem ir pretrunīgi – mediju darbs var veicināt nozīmīgu problēmu risinājumu, bet reizēm mediju uzmanība var problēmas padziļināt (Kellner, n.d.; Harris, & Best, 2013).
Sociālās problēmas ir apstākļi vai uzvedība, kas negatīvi ietekmē lielu cilvēku skaitu (Harris, & Best, 2013), tāpēc svarīga to analīze, iespēja cilvēkiem kritiski novērtēt sociālās problēmas. Pretējā gadījumā ar sabiedrību būs viegli manipulēt un to ietekmēt, izmantojot bailes, līdzjūtību un sašutumu (Galvin, Quinn, & Cleary, 2023), radot pretrunīgus rezultātus (Schildkraut, 2016).
Pēdējos gados arī Latvijā mediji ir centušies pievērst uzmanību vardarbībai ģimenē un tās sociālajām, tiesiskajām, politiskajām sekām. Šī tēma ASV aktualizēta jau 20. gs. 70. gados, kad sieviešu tiesību aktīvisti centās pārliecināt sabiedrību, ka intīmo partneru vardarbība ir jāuztver kā sociāla problēma (Gillespie et al., 2013). Iepriekš mediji nepievērsa uzmanība vardarbībai ģimenē. Policija un sociālie dienesti to lielākoties uztvēra kā privātu jautājumu. Sieviešu tiesību aizstāvju kustība, kurā iesaistījās cietušās sievietes, palielināja izpratni par to, ka vardarbība ģimenē attiecas uz visu sabiedrību.
Mediju satura pētījumi rāda, cik svarīgi ir tas, kā publiski tiek nosaukta un aprakstīta vardarbība ģimenē.
Piemēram, rakstos, kuros bija minēts "sadzīves strīds", ne vienmēr konkrētais notikums tika aprakstīts kā sociāla problēma, lai gan, piemēram, tika detalizēti atainots, ka upuris un vainīgais dzīvoja kopā, viņiem bija romantiskas attiecības. Savukārt mediji, kas vardarbību definēja kā sociālu problēmu, biežāk izmantoja terminus, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, kā arī problēmas raksturošanai izmantoja papildu avotus – ekspertus vai advokātus, dažkārt arī cietušos jeb upurus. Tādējādi tika secināts (Gillespie et al., 2013), ka sieviešu slepkavības, kas notikušas ģimenes konfliktu kontekstā, dažkārt medijos ierāmētas kā sociāla problēma, bet tas nav darīts visos gadījumos.
Tāpēc sociālo problēmu atspoguļojumā žurnālistiem tiek ieteikts pievērst uzmanību tam, cik skaidri ir definēta konkrētā problēma un kādi statistikas dati palīdz to novērtēt. Tas ir īpaši svarīgi, piemēram, vēstot par apšaudēm skolās (Best, 2006). Šādas ziņas rada ne vien milzīgu stresu konkrētās kopienās, bet arī plašas sociāli politiskas diskusijas. Tāpēc precīza un datos balstīta žurnālistika palīdz novērtēt, kad runa ir par jaunu problēmu vai jārisina sen samilzusi problēma.
Mediju spējai noteikt, kā sociālie jautājumi tiek pasniegti sabiedrībai un kā sabiedrība to saprot, ir būtiska ietekme uz veidu, kādā cilvēki reaģēs uz to atspoguļojumu (Curran, 2002; Kuskoff et al., 2023). Var teikt, ka mediji nodrošina sociālā regulējuma mehānismu, jo veicina kopīgu izpratni par vēlamu un pieņemamu uzvedību un mudina cilvēkus iesaistīties sociālu problēmu risināšanā.
Atsauces un avoti:
Best, J. (2006). The media exaggerate the school-shooting problem. In S. Hunnicutt (Ed.), School Shootings (pp. 18-27). Farmington Hills, MI: Greenhaven Press.
Curran, J. (2002). Media & Power. London: Routledge.
Forsberg, A. (2019). Violated or Comforted - and Then Abandoned: Ethical Dimensions of Relationships Between Journalists and Vulnerable News Sources, Journal of Media Ethics, 34(4), 193-204, DOI: 10.1080/23736992.2019.1673756
Galvin, A., Quinn, F., & Cleary, Y. (2023). Shaping the ‘inexplicable’: A social constructionist analysis of news reporting of familicide-suicide. Journalism, 24(7), 1499–1517. Lasīt šeit.
Gillespie, L. K., Richards, T. N., Givens, E. M., & Smith, M. D. (2013). Framing Deadly Domestic Violence: Why the Media’s Spin Matters in Newspaper Coverage of Femicide. Violence Against Women, 19(2), 222–245. Lasīt šeit.
Harris, S.R., & Best, J. (eds). (2013). Making Sense of Social Problems: New Images, New Issues. USA: Lynne Rienner Publishers.
Kellner, D. (n.d.). The Media and Social Problems. Lasīt šeit.
Kuskoff, E., Clarke, A., Perales, F., & Parsell, C. (2023). Recognition or Redistribution? How Mainstream Media Frames Charitable Responses to People Experiencing Poverty. Sociology, 57(1), 157–174. Lasīt šeit.
Media Guidelines for Reporting on Gender-based Violence in Humanitarian Contexts. Global Protection Cluster. Lasīt šeit.
Schildkraut, J. (2016). Mass murder and the mass media: Understanding the construction of the social problem of mass shootings in the U.S. Journal of Qualitative Criminal Justice and Criminology, 4(1), 1–41.