Publicēts: 26.04.2024.

Anda Rožukalne (Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze)

Sandra Sprudzāne (SEPLP eksperte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece)

 

Sahāras putekļi gaisā un ziņās, klimata pārmaiņas un "karmas latvieši", kara stratēģijas vai sabiedriskās domas tendences – arī tā ir daļa no zinātnes žurnālistikas. Lielākajai daļai sabiedrības masu mediji ir vienīgais informācijas avots par zinātnes aktuālajiem jautājumiem. Padziļināti ar to nodarbojas zinātnes žurnālisti, kuru darba jomu raksturo trīs būtiski aspekti. Pirmkārt, zinātne ir kolektīva, jo pētniecībā mūsdienās parasti strādā pētnieku grupas, kas kritiski salīdzina dažādus datus, secinājumus un atklājumus; otrkārt, tā ir kumulatīva jeb nepārtraukti sevi papildinoša, un visbeidzot – zinātne ir korektīva jeb zinātnieki pastāvīgi labo savas kļūdas un maldus.

Zinātnes žurnālistika un tās ētika

Zinātnes žurnālistika un vides žurnālistika izmainījusi 21. gadsimta mediju ainavu, tā pakāpeniski samazina robežas starp žurnālistiku un citiem informācijas iegūšanas veidiem (Van Witsen, Takahashi, 2018). Zinātnes žurnālistika tiek uzskatīta arī par nozīmīgu priekšnoteikumu atbildīgai lēmumu pieņemšanai (Fähnrich,  Weitkamp,  Kupper, 2023). Tajā pašā laikā tā tiek raksturota kā ne vienmēr pienācīgi atzīta un dažkārt nenovērtēta (Tran, Nguyen, 2023). Šādu attieksmi rada izpratnes trūkums par zinātnes nozīmi sabiedrības attīstībā, gaidu nesakritība ar cerībām, ka zinātniski atklājumi ātri atrisinās svarīgas sabiedrības problēmas. Pret zinātni vērsto diskursu pastiprina tādi informācijas avoti, kas aizstāv pseidozinātniskus uzskatus, nereti to padarot par uzņēmējdarbības veidu.

Tādējādi žurnālists nav vienīgais avots, kurš nodod zinātnes vēstījumu plašākai sabiedrībai. Šīs daudzveidīgās iespējas parāda ne tikai zinātnes un sabiedrības mijiedarbību, bet rada arī draudus un izaicinājumus, piemēram, sabiedrības veselībai un drošībai bīstamu dezinformāciju vai vienpusīgu zinātnes komunikāciju (Fähnrich,  Weitkamp,  Kupper, 2023).

Profesionālie mediji, atspoguļojot zinātnes jautājumus, piemēro redakcionālos standartus un regulējumu.

Diemžēl teiktais ne vienmēr attiecināms uz citiem dažāda veida zinātniskas informācijas sniedzējiem publiskajā vidē. Tāpēc no profesionālās ētikas viedokļa zinātnes žurnālistika kļūst arvien sarežģītāka. Līdztekus ierastajai precizitātei un analītiskajai pieejai zinātnes žurnālistikas jomā strādājošajiem jāpievieno izpratne par zinātnes procesu, zināšanas par terminiem, zinātniskās izpētes metodēm un instrumentiem, kā arī jāanalizē zinātnes komunikācijas mērķi un dalībnieki.

Galvenie ētikas riski saistīti ar publikācijās ietvertām pārspīlētām cerībām par zinātnes atklājumiem, selektīvu pētījumu rezultātu prezentāciju un nepietiekamu to secinājumu būtības izskaidrošanu. Piemēram, profesionālas diskusijas regulāri izraisa sabiedriskās domas aptaujas pirms vēlēšanām un to datu izmantojums nākotnes paredzēšanai. Tas ir jautājums par precīzu metodes izpratni un tās interpretāciju. Zinātnes žurnālistiem, kuri atspoguļo medicīnas zinātnes atklājumus, tiek ieteikts ļoti rūpīgi izturēties pret paziņojumiem, ka izdevies pavirzīties uz priekšu kādas ļoti sarežģītas problēmas risinājumā. Nepietiekami skaidra informācija, ka pētnieku laboratorijās nonākuši, piemēram, kādas slimības novēršanai būtiski dati, var radīt nepamatotas cerības un radīt kaitējumu tiem, kam uzstādītas smagas diagnozes.

Zinātnes un žurnālistikas "pasaules"

 Zinātnes žurnālistikas galvenais uzdevums ir, pārbaudot, aplūkojot kontekstā, analizējot un kritiski ziņojot par zinātnes sasniegumiem un jautājumiem, palīdzēt sabiedrībai izmantot zinātniskas idejas un rezultātus ikdienas dzīvē. Zinātnes žurnālisti veicina mediju auditoriju spēju izprast zinātnes ieguvumus, riskus, attīstības virzienus (Tran, Nguyen, 2023).

Pētījums "Globālais zinātnes žurnālistikas ziņojums 2021" (Global Science Journalism Report 2021) par zinātnes žurnālistu sauc to, kas raksta par zinātni ziņu medijos. Joprojām ir daudzi žurnālisti, kuri veido mediju saturu galvenokārt par zinātni. Tas, šķiet, ir labākais risinājums – būt ekspertam savā jomā.

Tomēr dinamiskajā mediju vidē nepieciešamība ātri radīt saturu gūst virsroku pār skrupulozas iedziļināšanās piepildītu zinātnes žurnālista veikumu.

Neskatoties uz saturiskām līdzībām – koncentrēšanās uz faktiem un zinātkāri  – zinātne un žurnālistika ir dažādas pasaules. Zinātnes temps ir daudz lēnāks nekā ziņu cikls (Zimmer, 2022), arī realitātes izpētes metodes atšķiras.

2021. gadā tika veikta zinātnes žurnālistu aptauja, lai noskaidrotu situāciju zinātnes žurnālistikā visā pasaulē. Aptauja tika analizēta zinātnes žurnālistu pieredze, darba slodze un apstākļi, kā arī viņu viedokļi par zinātnes žurnālistiku un darba vidi. Aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā puse respondentu (73%) nepiekrīt apgalvojumam, ka "zinātnes žurnālistika ir mirstoša profesija", bet gandrīz tikpat daudz respondentu (63%) uzskata, ka "zinātnes žurnālistikā ir krīze" (Massarani et al., 2021).

Zinātne un pseidozinātne

Pseidozinātne ir apgalvojumi, kas tiek pasniegti kā zinātniski, bet to iegūšanā nav izmantotas zinātniskās metodes,  kā arī plašāk – pārliecības par reālo pasauli, kam nav atbilstošu pierādījumu (Goethe Institut, 2019).

Pētot mediju saturu un īpaši politisko komunikāciju, ir pārsteidzoši secināt, ka mūsdienu sabiedrība, kuras ikdienas dzīvē zinātnes nozīme strauji pieaug, vienlaikus kļūst arvien nevērīgāka pret zinātni un zinātnieku autoritāti. Kāpēc esam tik uzņēmīgi pret pseidozinātnes ietekmi? Šādu jautājumu uzdod Aleksandrs Šīle (Aleksandre Shiele), pētot anglosakšu valstu mediju vidi (Schiele, 2020). Pētnieks uzskata, ka 20. gs. 70. gadi bija laiks, kopš kura un līdz pat šai dienai mediju saturā tiek iekļautas pseidozinātnes tēmas.

Pseidozinātne, kas iepriekš ilgstoši atradās publiskās komunikācijas perifērijā, ar populāru mediju formātu palīdzību nonāca lielu auditoriju uzmanības centrā.

A. Šīle min tādus piemērus kā pseidozinātniskā dokumentālā filmu "Seno astronautu meklējumi" (In Search of Ancient Astronauts) ASV, vācu bestselleru "Atmiņas no nākotnes" (Memories from the Future) u.c. Minētās un citas filmas veidoja prominenti TV dokumentālā žanra pārstāvji. Viņu iesaiste radīja ticamības un autoritātes iespaidu. Nezinātniski pieņēmumi un nepamatotie apgalvojumi tika izplatīti, nerūpējoties par skatītāju iespējām pārbaudīt to zinātnisko ticamību. Tādējādi tika izpludināta robeža starp izdomāto un patieso. Kabeļtelevīziju attīstība deva iespēja plašāk izplatīt pseidozinātnisko ražojumus, un peļņas potenciāls noteica to vērtējumu.

Visvairāk populāru pseidozinātnisku formātu ir saistīti ar citplanētiešu ietekmes uz cilvēces vēsturi atspoguļojumu.

Gadiem ilgi, veidojot pseidovēstures seriālus, hipotēze par citplanētiešu iejaukšanos Zemes iedzīvotāju attīstībā miljoniem dedzīgu skatītāju uztverē kļuva par neapstrīdamu faktu, raksta A. Šīle. Pseidozinātnisku tēmu uzplaukums vērojams arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs, kad mediji, mainoties tehnoloģiju videi un iedzīvotāju paradumiem, arvien vairāk kļūst atkarīgi no spējas piesaistīt auditoriju. Pseidozinātniskas dokumentālās filmas, kuru radīšanu veicinājuši klimata noliedzēji, nevis mediju profesionāļi, kā arī citu absurdu apgalvojumu iepakošana it kā izziņu veicinošos formātos, samazinājuši arī zinātniskās ekspertīzes autoritāti  Tā rezultātā ASV auditorija katru nedēļu vairāku simtu stundu garumā gadiem ilgi bijusi pakļauta pseidozinātniska satura ietekmei (Schiele, 2020).

Šāds saturs ir pieejams un populārs arī Latvijā un ne tikai televīzijas un dažādos tīmekļa kanālos. Daudzos izdevumos ir horoskopu lapas un kā nopietni vērtējami eksperti reizēm uzstājas cilvēki, kas sevi dēvē par burvjiem un pareģiem. Šāds saturs medijos varētu būt, jo tas parāda dažādas intereses un dažādus realitātes uztveres formas, cilvēki par to interesējas, tas ir izklaidējoši. Bet žurnālistu darbs būtu skaidrot tā nezinātniskumu un vienlaikus brīdināt, ka šāds saturs galvenokārt nodrošina "klikšķēsmas kultūru". Pienākumu vērtēt nezinātniskus un pat bīstamus maldus vislabāk varētu pildīt zinātnes žurnālisti. Ne velti sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas paredz, ka "žurnālists astroloģiju, okultās un pārdabiskās parādības skaidri nodala no zinātnes. Horoskopu izmantošana pieļaujama tikai izklaides raidījumos".

Kā vēstīt par zinātni?

Žurnāls par zinātni "The Scientist" apgalvo, ka žurnālā publicētie raksti ir kodolīgi, precīzi, pieejami un izklaidējoši.  Žurnāla rakstu autoru lokā ir ievērojami zinātnieki un profesionāli žurnālisti. "The Scientist" lasītāji ir vadošie nozares un akadēmisko aprindu pētnieki, kuriem ir svarīga dziļa analīze un plaša perspektīva par dzīvības zinātnes tēmām gan savās kompetences jomās, gan ārpus tām. Žurnāla redakcionālā politika paredz, ka katru reizi precīzi tiek noskaidroti katra stāsta fakti. Tomēr arī "The Scientist" var kļūdīties, šajā gadījumā žurnālam ir skaidrs rīcības plāns – gadījumā, ja tiek publicēts raksts, kurā ir objektīvas faktu kļūdas, tas tiek labots, cik ātri vien iespējams, un rakstam pievienots labojums, precizējums vai redaktora piezīme.

Lai žurnālists varētu kvalitatīvi atspoguļot zinātnes tēmas, ir būtiski, ja žurnālistika ir zināšanās balstīts process (Van Witsen, Takahashi, 2018). Tas nozīmē, ka izpratne par konkrētām zinātnes tēmām, saglabājot žurnālistikas ētikas standartus, veido kvalitatīvu mediju saturu un atšķir to no neprofesionālas informācijas izplatīšanas. Tāpēc žurnālistiem iesaka vispirms pievērst uzmanību zinātnisko faktu avotam. Ja zinātnieku pētījums piedāvā būtisku vai līdz šim nebijušu atklājumu, žurnālista pienākums ir atrast atbilstošu informācijas avotu, kas būtu eksperts tieši konkrētajā jautājumā, nevis vispār darbojas kādā no zinātnes jomām.

Žurnālistiem būtu jāuzņemas papildu loma, izkliedējot polarizāciju, kas bieži redzama, diskutējot par pretrunīgiem zinātnes jautājumiem.

Tas ietver plašāka ieskata sniegšanu auditorijai, kā un kāpēc pētījums tika veikts, kā arī izskaidrojot nosacījumus un pieņēmumus, kādos tika iegūtas zināšanas (Van Witsen, Takahashi, 2018). Ņemot vērā sociālās tīklošanās vietnēs regulāri sastopamos nezinātniskos uzskatus, aizspriedumus par sociāli nozīmīgiem jautājumiem, kas ir arī zinātnieku uzmanības lokā, zinātnes žurnālistiem jāapzinās, ka viņu sniegtā informācija ir paredzēta tai auditorijas daļai, kuru uzmanību piesaista kvalitatīvs saturs, nevis sensācijas (Goethe Institut, 2019).

Atsauces:

  • Allan, S. (2011). Introduction: Science journalism in a digital age. Journalism. 12. 771-777. 10.1177/1464884911412688.
  • Fähnrich, B., Weitkamp, E., & Kupper, J. F. (2023). Exploring ‘quality’ in science communication online: Expert thoughts on how to assess and promote science communication quality in digital media contexts. Public Understanding of Science, 32(5), 605-621. Lasīt šeit. 
  • Figdor, C. (2017). (When) Is Science Reporting Ethical? The Case for Recognizing Shared Epistemic Responsibility in Science Journalism. Front. Commun., 02 Sec. Science and Environmental Communication. Lasīt šeit. 
  • Goethe Institut. (2019). Science Journalism Manual. Science Jounalism Manual (Eng) (goethe.de)
  • Guenther, L.& Ruhrmann, G. (2013). Science journalists' selection criteria and depiction of nanotechnology in German media. Journal of Science Communication, 12, 1-17. 10.22323/2.12030201.
  • Liu, X., Ren, F., & Ge, H. (2021). On the concept and connotation of science popularization ethics. Cultures of Science, 4(2), 67-73. Lasīt šeit. 
  • Massarani, L, Entradas, M, Neves, LFF. & Bauer, M. (2021). Global Science Journalism Report 2021. Wallingford: CABI.
  • Schiele, A. (2020). Pseudoscience as media effect JCOM 19(02), L01. Lasīt šeit. 
  • Tran, M. and Nguyen, A. (2023). Besieged from all sides: impediments to science journalism in a developing country and their global implications. JCOM 22(04), A04. Lasīt šeit. 
  • Van Witsen, A., & Takahashi, B. (2018). Knowledge-based Journalism in Science and Environmental Reporting: Opportunities and Obstacles, Environmental Communication, 12(6), 717-730, DOI: 10.1080/17524032.2018.1455723
  • Zimmer, K. (2022). Making the Most of Media Interviews. The Scientist. Lasīt šeit.