"Mēs izmantosim sociālo naidu, jo tas uzrunās cilvēkus, kas noguruši no krīzēm," apmēram tā filmā "Network" (1976) saka viens no galvenajiem varoņiem, atsaucoties uz tālaika politiskajiem un sociālajiem satricinājumiem.
Kad nesen biju aicināta pirms "Kino Bize" klasikas filmu seansa komentēt mediju cinismu atklājošo filmu "Network", ilgi domāju, kas kopīgs mūsdienu publiskās komunikācijas videi un gandrīz pirms 50 gadiem tapušam kino par komerciālā TV attīstību. Viena no atbildēm: tā ir naida izmantošana un kultivēšana pelņas un politiskās interesēs, lai piesaistītu, emocionāli ietekmētu un pārveidotu sabiedrību. Arī mūsdienu mediju un īpaši sociālās tīklošanās platformu vidē naida, personisku un naidīgu uzbrukumu, vajāšanas par atšķirīgu viedokli un digitālā mobinga ir ļoti daudz. Atsevišķos gadījumos līdzās lamu vārdiem, izsmiešanai, diskriminējošiem apzīmējumiem sastopama arī naida runa. Tā var izskanēt arī profesionālu mediju saturā. Lai to atpazītu, novērstu, samazinot kaitējumu, mediju ētikas kodeksos iekļautas konkrētas profesionālās procedūras.
Kā vērsties pret naida runu?
Naidīga publiskās komunikācija vide, no vienas puses, raksturo vārda brīvības iespējas, no otras – parāda, ka demokrātiska brīvība var tik izmantota arī demokrātiskas diskusijas degradēšanai, oponentu vai veselu sociālu grupu pārstāvju verbālai pazemošanai. Kopš 2011. gada attīstot digitālās vides pētniecības rīku "Interneta agresivitātes indekss", iegūti daudzi dati un daži nozīmīgi secinājumi. Agresivitātei ir avots – publiskajā vidē to ieraugām un, iespējams, iemācāmies, jo lietotāji komentāros atdarina un pavairo viedokļu līderu naidīgos izteikumus, tos izmantojot un nereti pastiprinot ilgi pēc izskanēšanas. Naidīgums diemžēl ir daļa no politiskās komunikācijas, kurā politisko konkurenci demonstrē arī politiķi. Par to liecina piemēri – lūk, naidīga vēršanās pret LTV žurnālisti, lūk, citam pret citu, politiskās diskusijas vidē pazeminot ētikas prasības. Piemēros apzināti nav iekļauta naida runa, bet agresīvai komunikācijai ir dažādas pakāpes, tā no dusmīgas un rupjas komunikācijas var izaugt par naida runu, parādot sabiedrībai, ka naidīga diskusija ir pieļaujama.
Kā "zaļā gaisma" naida runai sociālajos medijos tiek minēta 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa, kad toreizējais kandidāts Donalds Tramps bez īpašiem šķēršļiem pauda dzēlīgus izteikumus sociālās tīklošanās vietnēs (Guo, Johnson, 2020).
Naida runa vērojama mediju lietotāju komentāros, sociālās tīklošanās platformās. Tiek ieguldīti milzu līdzekļi, lai to novērstu, bet tiešraidēs vai tūlītējās reakcijās uz mediju vai citu diskusiju dalībnieku saturu to novērst ir sarežģītāk. Naida runa, ja izskanējusi vai parādījusies mediju tekstos, izplatās ātri un dažādos kanālos – naida pilni ziņojumi iekļūst tīmekļa komentāru sadaļās un pārņem skatuvi.
Piemēram, Latvijas Mediju ētikas padomes Ētikas kodekss paredz diskriminācijas un naida kurināšanas aizliegumu (punkts 4.3.), jo
"plašsaziņas mediji rūpējas, lai publicētajos materiālos un lasītāju komentāros nebūtu naida runas, aicinājumu uz vardarbību un citas likumā aizliegtās darbības. Konstatējot šādas neatbilstības, tās ir pēc iespējas ātri jānovērš, tai skaitā ieviešot pašregulācijas mehānismus.
Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas paredz, ka "sabiedriskajiem medijiem ir tiesības dzēst komentārus, kas satur naida runu, emocionālo vardarbību vai draudus, kūda uz noziegumiem, aizskar cilvēka cieņu vai citādi neatbilst ētiskas žurnālistikas praksei". Latvijas Cilvēktiesību gids piedāvā skaidrojošu informāciju par naida runu, tās definīcijas, iespējām saņemt palīdzību, atgādina, ka naida runu un citus naida noziegumus regulē Krimināllikums, bet tīmekļa anonimitāte nevar pasargāt no soda par naida runu.
2023. gada vasarā tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" veiktajā sabiedrisko mediju mērķa auditoriju fokusa grupu pētījumā respondentu vērtējumā naida runa tika minēta kā viens no smagākajiem mediju ētikas pārkāpumiem, par kuru būtu jāsoda bargāk nekā par cita veida kļūdām vai neprecizitātēm.
Cik "normāls" ir naids?
Naids – definēts kā intensīva, ilgstoša un stabila nepatika pret tā adresātu, ir galvenais spēks, kas motivē naida runu. Naida runas mērķis ir saglabāt nevienlīdzīgas varas attiecības, nomelnot citas grupas, nostiprinot runātāja pārākumu un veicinot naida runas objekta diskrimināciju un marginalizāciju (Vergani, et al., 2022). Atbildīgi mediji rūpējas par to, lai to saturs neradītu nevēlamu ietekmi, tāpēc stingri vēršas pret naida runu, jo tā var izraisīt arī citus naida noziegumus. Naidīgi vārdi var radīt ne tikai cilvēku ciešanas, bailes un pazemojumu, bet arī vardarbīgu emociju izplatīšanos un vardarbīgus noziegumus sabiedrībā (Guo, Johnson, 2020).
Naida runa raksturota kā neskaidrs termins, un pastāvošās definīcijas svārstās starp stingri juridiskiem pamatiem un vispārēju izpratni, kas ietver dažādas nekaunības vai dusmu izpausmes (Rieger, et al., 2021). Teorētiskajā literatūrā naida runa tiek raksturots kā līdzeklis, kā komunikatīvi radīt cilvēku vērtību diferenciāciju jeb nošķiršanu. Tā ietver ne tikai teikto vai rakstīto, bet var tikt pausta bez vārdiem. Tāpēc naida runa ir komunikācijas, nevis tikai lingvistisks jautājums (Sponholz, Christofoletti, 2019).
Naida runa ir plašs jēdziens, kas attiecas uz nodomu pazemot, iebiedēt, kurināt naidu, vardarbību un diskrimināciju, izmantojot spēcīgas emocijas, kuru pamatā nereti ir tikai stereotipi. Naida runa parasti identificē konkrētu personu vai personu grupu kā ienaidnieku, pamatojoties uz viņu īpašībām, izraisa pastiprinātu marginalizāciju, stigmatizāciju un diskrimināciju pret tiem, kuri jau varētu būt neaizsargātā stāvoklī sabiedrībā. Naida runa veicina vardarbības gaisotni un represijas pret šīm grupām, tostarp leģitimējot pret tām vērstu vardarbību.
Būtiski piebilst, ka naida runa ir tīša un apzināta, tai tiek piedēvēta nozīme, kas to atšķir no lamāšanās vai emociju izpausmes. Būtiski – šāda veida runa vienmēr ir publiska. Tās pieejamība ietekmē diskriminācijas izplatību (Sponholz, Christofoletti, 2019).
Tie, kuri publiski izplata naida runu, vēlas to pasniegt kā "normālu" un savus uzskatus par pieņemamiem, pat pamatotiem. Situācijās, kad netiek novērsta naida runas izplatība un ietekme, šādas ļaundabīgas idejas kļūst auglīgas – pārtop par sociāli pieņemamām un var radīt negatīvas un bīstamas sekas sabiedrībā.
Vārdiem ir nozīme. Tie ir sabiedrības kopīgās dzīves "saistviela" un ļauj saprast, kā cilvēki var rīkoties vārdu ietekmē, piemēram, izraisīt nopietnas un bīstamas situācijas. Tādēļ naida runa tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, kas paredz kriminālatbildību (Rokša-Zubčević, Corobcenco, 2022).
Publicēt vai nepublicēt – tāds ir jautājums
Izplatoties naida runai, Eiropas Komisija ir virzījusi vairākas iniciatīvas tās novēršanai, diemžēl pētījumi rāda, ka naida runas apkarošana internetā nesokas tik raiti. Vācijā tika pieņemti vairāki stingri likumi attiecībā uz naida runu tiešsaistē. Piemēram, "NetzDG" pieprasa tiešsaistes platformām 24 stundu laikā pēc paziņojuma saņemšanas izdzēst "acīmredzami nelikumīgu" naida runu; pretējā gadījumā viņiem tiks piemērots naudas sods (Guo, Johnson, 2020).
Lai neveicinātu naida runas izplatīšanos pret kādu konkrētu grupu, piemēram, migrantiem un bēgļiem Eiropā, tiek īstenoti projekti, lai veidotu līdzsvarotu un atbildīgu mediju saturu. Piemēram, Lietuvas Žurnālistu ētikas inspektoru birojs kā pozitīvu piemēru min mediju iesaistīšanos naida runas mazināšanā, ierobežojot komentēšanas iespējas pie ziņām, kas saistītas ar etniskā naida kurināšanu, piemēram, par karu Ukrainā. 2022. gadā par iespējamām naida runas vai diskriminācijas izpausmēm Lietuvas masu medijos tika pieņemti 10 lēmumi.
Viens no apkopojošiem materiāliem par naida runas piemēriem medijos ir Eiropas Padomes un Eiropas Savienības atbalstītais projekts par vārda brīvību medijos Dienvidaustrumeiropā, kurā apkopoti naida runas gadījumi un mediju uzraugu rīcība. Ziņojumā minēts, ka raidījuma dalībnieki un žurnālisti ir pieļāvuši naidu veicinošu saturu, kura pamatā ir rases, dzimuma, reliģijas, etniskās piederības, tautības un cita veida diskriminācija. Visbiežāk medijam ir bijis jāmaksā naudas sods, raidījuma vadītājs ir atlaists vai raidījuma pārraidīšana ir pārtraukta.
Organizācija "DW Akademie" sniedz padomus žurnālistiem, kā rīkoties tiešraides laikā, ja raidījuma dalībnieki vai zvanītāji izmanto naida runu. To ir iespējams risināt, izstrādājot vadlīnijas. Ar tām jāiepazīstina raidījumu dalībnieki un cilvēki, kas piedalās tiešraidē, zvanot uz studiju. "DW Akademie" iesaka beigt sarunu, atgādinot dalībniekam par noteikumiem un, ja tie pārkāpti, saruna jāpārtrauc. Daži raidījumu viesi aizstāv savas tiesības uz vārda brīvību. Šis princips garantē cilvēkiem tiesības teikt, ko viņi domā, bet negarantē tiesības izplatīt savus naidīgos viedokļus profesionālos medijos (Hairsine, 2016).
Žurnālistikas ētikas centrs (ASV) piedāvā ceļvedi naida runas atspoguļošanai. Žurnālistiem tiek ieteikts analizēt naida runas vērtību, – vai tā ietver ko sabiedrībai būtisku, nezināmu, aicinot pārliecināties, vai netiek pievērsta pārmērīga uzmanība nekompetentām, naidpilnām un neproduktīvām viedokļu izpausmēm. Būtiska nozīme ir runātājam, tā reputācijai. Vai runātājs ir nozīmīga persona savā jomā vai amatā? Vai runātājam ir ievērojams sekotāju skaits, un cik liela ir iespēja, ka šī grupa veiks naidīgas vai nelikumīgas darbības? Žurnālistam nav jādiskutē par to, vai cilvēkiem ir tiesības izteikt savas domas, žurnālists atbild par savām izvēlēm citu teikto iekļaut medija saturā, skaidri apzinoties teiktā nolūku (Steinberg, 2020).
Žurnālisti var vērsties pret naida kurināšanu, izmantojot tradicionālo pētniecisko žurnālistiku: naudas un varas plūsmas izsekošanu un naida, diskriminācijas un vardarbības izraisītāja noteikšanu. Šādi pētījumi ir tikpat riskanti kā noziedzīgās pasaules atspoguļošana, to veikšanai nepieciešamas augsta līmeņa prasmes (George, 2017).
Jāteic, naida runu mēdz paust arī žurnālisti. Fiksēti vairāki piemēri, kad aizliegta kāda raidījuma darbība, jo tā vadītājs ir paudis naida runu. Taču vairumā gadījumu žurnālisti un mediji tiek vainoti, ja atspoguļo citu cilvēku izteikumus. Pastāv atšķirība starp privātā un publiskā vidē izmantotu runu. Dažreiz cilvēki pauž aizskarošas idejas un viedokļus. Tas nav noziegums, un nav noziegums publiskot šos viedokļus, taču izmantotie vārdi un attēli var radīt kaitējumu, ja tie mudina citus uz vardarbību. Lai izvairītos no šādam sekām (Law, 2014), žurnālistiem var palīdzēt atbildes uz šādiem jautājumiem: vai šis izteiciens ir bīstams? Vai tas varētu novest pie kriminālvajāšanas? Vai tas izraisīs vardarbību un vai veicinās naida pieaugumu pret citiem? Žurnālistiem jābūt piesardzīgiem – arī viņi var tikt apsūdzēti par naida runas izplatīšanu.
Atsauces un avoti:
Douglas K. M., Uscinski J. E., Sutton R. M., Cichocka A., Nefes T., Ang C. S., Deravi F. (2019). Understanding conspiracy theories. Political Psychology, 40(S1), 3–35. Vairāk šeit.
Guo, L., & Johnson, B. G. (2020). Third-Person Effect and Hate Speech Censorship on Facebook. Social Media + Society, 6(2). Vairāk šeit.
Hairsine, K. (2016). Reporting hate speech – practical tips for journalists. DW Akademie. Vairāk šeit.
Law, T. (2014). The EJN’s 5-Point Test for Hate Speech. Ethical Journalism Network. Vairāk šeit.
Rieger, D., et al. (2021). Assessing the Extent and Types of Hate Speech in Fringe Communities: A Case Study of Alt-Right Communities on 8chan, 4chan, and Reddit. Social Media + Society, 7(4). Vairāk šeit.
Roks̆a Zubc̆evic̆,A., Bender, S., Vojdovic̆, J. (2017). Media Regularity Authorities and Hate Speech. [Strasbourg, France] : Council of Europe. Pieejams šeit.
Rokša-Zubčević, A. Corobcenco, I. (2022). Combating hate speech in the media in the republic of moldova. Guide for assessing and processing hate speech cases. Pieejams šeit.
Sponholz, L., & Christofoletti, R. (2019). From preachers to comedians: Ideal types of hate speakers in Brazil. Global Media and Communication, 15(1), 67-84. Pieejams šeit.
Steinberg, A. (2020). A guide to covering hate speech without amplifying it. The Center for Journalism Ethics. Pieejams šeit.
Vergani, M., Martinez Arranz, A., Scrivens, R., & Orellana, L. (2022). Hate Speech in a Telegram Conspiracy Channel During the First Year of the COVID-19 Pandemic. Social Media + Society, 8(4). Pieejams šeit.