Edmunds Apsalons
Laiku pa laikam ombuds saņem iesniegumus ar lūgumu izvērtēt sabiedriskā medija žurnālistu ierakstus sociālās tīklošanās vietnēs, norādot, ka tajos nav ievēroti žurnālista profesionālie un ētiskie standarti. Šādi gadījumi aktualizē jautājumu par žurnālistu tiesībām paust savu personisko viedokli un par saprātīgiem šo tiesību ierobežojumiem.
Vārda brīvība un tās ierobežojumi
Latvijas demokrātiska valsts iekārta paredz un nodrošina iespēju sabiedrības locekļiem izteikt dažādus savus viedokļus. Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā ikvienam ir noteiktas tiesības uz vārda brīvību. Turklāt tas attiecas gan uz vārda brīvību privātajā aspektā – kā tiesībām uz savu viedokli, gan publiskajā aspektā – kā tiesībām paust savu atšķirīgo viedokli jebkādā veidā.
Vienlaicīgi tiesības uz vārda brīvību kā sava viedokļa paušanu nav absolūtas, uz tām ir attiecināmi likumiski pamatoti ierobežojumi, t.sk. ierobežojumi arī no darba devēja puses, jo darbinieka paustais viedoklis sociālajos tīklos var tikt attiecināts uz viņa profesionālo lomu darba devēja organizācijā.
Sabiedriskā medija žurnālistu vārda brīvību ierobežo medija pašregulējošās prasības, kas izteiktas Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālajās vadlīnijās un rīcības un ētikas kodeksos. Prasība žurnālistiem ievērot profesionālās ētikas normas arī savos sociālo tīklošanās platformu profilos ir pamatota ar rūpēm par uzticēšanos sabiedriskajam medijam, lai personisku viedokļu paušana nenodarītu kaitējumu medija reputācijai, jo ieraksta autors nevar ietekmēt to, vai citi viņu uztvers kā sabiedriskā medija darbinieku (profesionāli) vai privātpersonu.
Vārda brīvības ierobežojumi attiecas arī uz izteiksmes formu, lai ar to, piemēram, netiktu aizskarts citu personu gods un cieņa, lai izteiksme neietvertu naida runu – naidu, neiecietību vai diskrimināciju pret kādu personu grupu.
Līdz ar to ombudam, skatot iespējamos pašregulējošo prasību pārkāpumus žurnālistu ierakstos sociālās tīklošanās vietnēs, ir jāvērtē konkrētais nodarītais kaitējums sabiedriskā medija reputācijai, kā arī tas, vai darbinieka vārda brīvības ierobežojumi konkrētajā gadījumā būtu samērīgi un nepieciešami sabiedrībai kopumā, kuras interesēs sabiedriskais medijs strādā.
Redakcionālā pozīcija un žurnālista pārliecība
Ir jautājumi, kuros sabiedrības lielākajā daļā pastāv vienprātība (piemēram, nosodījums Krievijas agresijai Ukrainā), bet daudz vairāk ir to jautājumu, kuros sabiedrības uzskati dalās, šķeļas vai tiek savstarpēji konfrontēti. Šādos diskutablos jautājumos medijs vai nu ieņem noteiktu redakcionālo pozīciju, vai arī cenšas ievērot neitralitāti, un var gadīties, ka žurnālista privātais viedoklis nesaskan ar medija pozīciju un nav neitrāls. Vai šāda kontraversāla viedokļa publiska paušana ir pārkāpums?
Ja darbinieks publiski pauž privāto viedokli, kas ir pretējs medija pozīcijai un redakcionālajiem uzstādījumiem, ir jāvērtē, cik lielā mērā šis privātais viedoklis ir opozīcijā sabiedrībā pastāvošajam konsensam šajā jautājumā. Ja medija darbinieka atšķirīgais redzējums ir pilnībā pretējs sabiedrības vairākuma uzskatiem, ir jārēķinās ar nopietniem uzticēšanās riskiem medijam kopumā. Savukārt, ja diskutablajā jautājumā sabiedrībā nepastāv konsenss un medijs tamdēļ, piemēram, ievēro neitralitāti, bet tās darbinieks pauž redzējumu, kas raksturo kādu vienu no konfrontējošām pozīcijām, tad medijam ir jārēķinās ar uzticēšanās riskiem no pretējā redzējuma pārstāvju puses.
Profesionālie orientieri privātām izpausmēm
Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas ir veidotas kā profesionālās darbības standarti augstvērtīga žurnālistikas satura radīšanai. Tajās definētajām redakcionālajām vērtībām – vārda brīvībai, neatkarībai, patiesumam, godprātībai un atklātībai, atbildīgumam – vajadzētu kalpot par orientieriem katrai sabiedrisko mediju žurnālista rīcībai, realizējot teksta vai sižeta veidošanā profesionālos principus – precizitāte, objektivitāte, faktu nošķiršanu no viedokļiem, viedokļu daudzveidība, izvairīšanās no stereotipizācijas. Jautājums ir vienīgi par to, vai un kādā apmērā šīs kvalitatīvās žurnālistikas vadlīnijas ir realizējamas tādā specifiskā izteiksmes žanrā kā ieraksti sociālās tīklošanās vietnēs, kuri galvenokārt izpaužas kā subjektīvas attieksmes un dažkārt – acumirklīgo emociju izpausmes.
Attieksmes un emocijas nekad nav objektīvas un precīzas, tās neapraksta objektīvās realitātes faktus, bet gan konstruē mentālo realitāti, nereti paužot autora tā brīža sajūtas. Šīs pašizpausmes primārais uzdevums ir nevis informēt par kādu notikumu, aprakstīt notiekošo, bet gan izteikt subjektīvu viedokli un vērtēt notiekošo, balstoties tajā, ko autors ieraksta tapšanas brīdī uzskata par vērtīgu, būtisku un svarīgu. Tāpēc katrs viedoklis vairāk vai mazāk ir tendenciozs gan saturā, gan formā – materiāla izkārtojumā, intonācijā un vārdu izvēlē, interpretējot notikumu un turklāt vēl nekritiski pieņemot savu redzējumu par patiesību. Viedokļi nereti ir radikāli, polarizēti, provokatīvi, pat rupji, jo to mērķis ir pievērst uzmanību kādai netaisnībai, paust sašutumu par to. Tāpēc viedokļa paudējs bieži vien nemaz necenšas savu redzējumu sabalansēt ar pretējo viedokli, nemēģina atklāt pastāvošo viedokļu daudzveidību un dažādību, jo viņa uzdevums ir cits – izpaust savu taisnību, tāpēc šāds viedoklis vērtē, vispārina, izmanto stereotipus, spilgtus apzīmējumus, manipulē ar auditorijas uztveri.
Vai viedoklis var būt patiess?
Viedoklim kā subjektīvai notiekošā interpretācijai un emocionālai attieksmes izpausmei, atšķirībā no aprakstošiem izteikumiem, nepiemīt īpašība būt "patiesam" vai "aplamam", viedokļi ir saprotami vai nesaprotami, pareizi vai nepareizi, ticami vai neticami, izdevīgi vai neizdevīgi. Subjektīvā viedokļa jēgpilnuma kā spējas kļūt par intersubjektīvi nozīmīgu vēstījumu galvenā prasība ir tas, vai auditorija to spēj pieņemt kā pareizu viedokli. Savukārt viedokļu pareizums nereti izriet no tā saskaņas ar sabiedrībā pastāvošo konsensu konkrētajā jautājumā. Tas skaidro, kāpēc vienu un to pašu viedokli kāda sabiedrības daļa pieņem (jo tas atbilst viņu redzējumam), bet cita kategoriski noraida kā sev nepieņemamu un tamdēļ – nepareizu.
Vai ieraksts privātajā profilā ir žurnālistika?
Tomēr atklāts jautājums ir par to, kādā apmērā prasības, kuras ir neapstrīdamas, veidojot viedokļrakstu vai komentāru publicēšanai plašsaziņas līdzeklī, var kalpot par kritēriju kopu subjektīvu viedokļu izvērtējumam šaursaziņas līdzeklī – sociālās tīklošanas vietnē, piemēram, tikai žurnālista kontaktiem pieejamā privātā profilā? Abu publicistikas žanru atšķirība galvenokārt ir to mērķos.
Viedokļrakstam saistoša ir prasība, lai vēstījums ietvertu pārbaudāmus faktus un pierādījumus, kuri ir skaidri un pamatoti, kuri atklāj cēloņu un seku vai funkcionālas sakarības, kā arī prasība nodrošināt līdzsvaru un/vai kontrastu, parādot arī citas perspektīvas un pozīcijas, argumentējot, kāpēc auditorijai vajadzētu piekrist vienai vai otrai pusei. Tādējādi viedokļraksta dominējošo daļu veido aprakstošā, faktus izsakošā informācija, saturs, kura patiesums ir noskaidrojams atbilstības kārtībā, jo viedokļraksta noteicošais mērķis ir objektīvas informācijas sniegšana, paskaidrošana un argumentēšana. Protams, viedokļraksta būtiska sastāvdaļa ir arī autora pašizpausmes, personiskās nostājas paušana, mudināšana uz nostājas ieņemšanu un tai atbilstošu rīcību, taču tā nekad nevar būt dominējoša kvalitatīvas žurnālistikas ietvaros.
Savukārt personiska viedokļa paušanas mērķis privātā sarunā ar kādu vai privātā profila ierakstā nav neitrāla informācijas sniegšana, bet ļoti bieži – emocionāla attieksmes paušana. Tāpēc šāds ieraksts nav vērtējams kā žurnālistiks teksts, pat ja tā autors pēc nodarbošanās ir žurnālists. Viedokļa ieraksts sociālo tīklu privātajā profilā primāri ir ekspresīvs teksts – kā autora subjektivitātes izpaušana, un vokatīvs teksts, – kā aicinājums uz attieksmes formulēšanu un rīcību. Tam, protams, ir sava informatīvā komponente, kuras patiesumu, objektivitāti un precizitāti var analizēt un noteikt, taču šāds ieraksts vairāk sniedz informāciju par teksta autoru nekā par notikumu, kam tas ir veltīts. Šādu ierakstu mērķis ir nevis informēt par notiekošo, bet gan paust attieksmi pret notiekošo un aicināt uz rīcību, kas mainītu notiekošo.
Līdz ar to, ja žurnālistiskā viedokļrakstā var un vajag vērtēt tā objektivitāti un precizitāti, izpētīt raksta tapšanā un atsaucēs izmantoto avotu atbilstību, kvalitāti un uzticamību, kā arī noteikt – cik lielā mērā raksts tuvina lasītāju patiesībai, tad privāti pausto viedokli, ja vien mēs nevēlamies analizēt tā estētiskās un retoriskās kvalitātes, primāri ir jāvērtē tā pareizuma aspektā. Savukārt viedokļa "pareizuma" vai "nepareizuma" vērtējums galvenokārt ir atkarīgs no tā, vai viedokļa adresātu kopā pastāv konsenss tajā jautājumā, kuru viedoklis aktualizē. Ja šādas vienprātības nav, tad viena adresātu daļa to vērtēs kā pareizu, bet cita – kā nepareizu.
Žurnālista ētiskās un tiesiskās saistības
Ja profesionālie žurnālistikas principi nav pilnā mērā attiecināmi uz žurnālistu ierakstiem sociālo tīklošanās vietņu privātajos profilos, tad galvenais to korektuma izvērtējuma kritērijs ir ētisko principu ievērošana, no kuriem svarīgākais ir atbildības uzņemšanās par savas rīcības sekām.
Sabiedrisko mediju žurnālistiem ir tiesības uz savu personisko viedokļu publiskošanu arī tad, ja tie nesaskan ar medija redakcionālajiem uzstādījumiem un politiku, apzinoties un ņemot vērā šīs rīcības sekas galvenokārt jau darba tiesisko attiecību jomā ar darba devēju. Šādos gadījumos darba devējs ir tiesīgs vērtēt publiskotos viedokļus, balstoties medija Ētikas kodeksā, vispārpieņemtās ētikas un uzvedības normās.
Tomēr, ja reiz Ētikas kodeksā ir atrunāts, ka satura veidotājam ir tiesības atteikties no materiāla veidošanas, ja tas ir pretrunā ar viņa pārliecību vai uzskatiem, tad ir jāparedz arī situācijas, kad satura veidotāji vēlas publiski paust viņu pārliecību vai uzskatus izteicošus viedokļus, kuri ir pretrunā ar medija redakcionālajām vadlīnijām un politiku. Ir nepieciešami skaidri principi un no tiem izrietošas prasības, kas reglamentētu sabiedrisko mediju žurnālistu personiskās izpausmes privātajos profilos sociālās tīklošanās vietnēs un palīdzētu pieņemt lēmumu ētisku dilemmu situācijās, kad ir jāizvēlas starp personisko pārliecību un medija redakcionālajām vadlīnijām un politikām.
Atklāts paliek jautājums, kāpēc sabiedriskā medija žurnālistam sava pārliecība kādā jautājumā būtu jāaktualizē ārpus medija platformām, ja reiz viņš to varētu veikt izvērstā, kvalitatīvai žurnālistikai atbilstošā formā sava medija ietvaros, kas veicinātu viedokļu daudzveidību un rosinātu sabiedriski nozīmīgas diskusijas, lai palīdzētu cilvēkiem veidot pašiem savus uzskatus un pieņemt savus lēmumus.