"Cīņa pret cenzūru ir atklāta un bīstama, tāpēc varonīga, savukārt cīņa pret pašcenzūru ir anonīma, vientuļa un neredzama, un tā liek tās subjektam justies pazemotam," 1986. gadā esejā "Cenzūra/pašcenzūra" rakstīja rakstnieks un tulkotājs Danilo Kiss.
Vārds pašcenzūra bez pamudinājuma vai jautājumiem ir ienācis žurnālistu un redaktoru sarunās par savu darba ikdienu. Ko žurnālisti domā, kad saka, ka ir spiesti sevi cenzēt, ierobežojot auditorijai būtisku saturu?
Ar pašcenzūras definīcijām varētu aizpildīt daudzas lapas, grāmatām par to vajadzētu plašas telpas. Šoreiz ikdienišķo parādību, kas sastopama visās jomās no ģimenes attiecībām līdz organizāciju darba sapulcēm un starpvalstu sarunām, attiecināšu uz mediju darbu, sasaistot to ar brīvu mediju pienākumu, iespēju vai nespēju piedāvāt daudzveidīgu, profesionālu saturu.
Mediji un pašcenzūra – sarežģītas attiecības
Lai gan pētnieki pašcenzūru apraksta dažādi, izmantošu Izraēlas pētnieka Daniela Bar-Tala (2017) pieeju. Viņš pašcenzūru definē kā situāciju, kurā informācija tiek tīši un apzināti slēpta no citiem, lai gan tās izplatīšanai nepastāv formāli šķēršļi, piemēram, žurnālistu neierobežo likumi, noteikumi, autoritatīva vadītāja norādījumi, tehniskas vai tehnoloģiskas barjeras.
Tā ir kā abpusgriezīgs zobens, kam var būt labvēlīga un negatīva ietekme, ja pašcenzūra tiek izmantota, rūpējoties par sabiedrības drošību vai citām svarīgām interesēm, vai ass ķirurga skalpelis, ar kura palīdzību, atklājot informāciju, var izgriezt slimās šūnas (Bar-Tal, 2017).
Domājot par pašcenzūru, būtisks ir jautājums par iespēju ievērot profesionālās ētikas normas. No sabiedrības interešu viedokļa pašcenzūras apzināšanās ir ļoti svarīga, jo pašcenzūras rezultātā var tikt bloķēta sabiedrībai nozīmīga informācija. Pašcenzūra ierobežo brīvu presi, vārda brīvību, labi informētas un kritiski domājošas mediju auditorijas veidošanos.
21. gs. tiesības būt informētam ir tikpat pašsaprotamas kā tiesības informēt citus, piedaloties plurālistiskā diskusijā par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Pašcenzūra raksturīga autoritāriem režīmiem. Demokrātiskās sabiedrībās pašcenzūra veidojas kara un konfliktu situācijās, kad, runājot par pretrunīgiem jautājumiem, žurnālista darbs var aizskart kādu sabiedrības grupu vai vispārpieņemtu uzskatu. Tādos gadījumos pašcenzūru rada bailes no tā, ko sauc par sociālajām sankcijām, ko var uzspiest tādas personas vai grupas, kas nevēlas konkrētas informācijas vai viedokļa parādīšanos atklātībā. No zināmākajiem minami tādi pašcenzūras piemēri kā okupētās Krimas žurnālistu pielāgošanās stratēģijas Krievijas īstenotajai mediju cenzūrai pēc 2014. gada (Zeveleva, 2020), pravieša Muhameda karikatūru publicēšana Dānijas presē (Cook, & Heilmann, 2013), žurnālistu centieni ar pašcenzūras palīdzību mobilizēt sabiedrību Libānas kara laikā (Bar-Tal, 2017).
Kas un kā rada pašcenzūru?
Vai pietiek, ja zinām, ka profesionāļi slēpj informāciju jeb sevi cenzē, jo tās atklāšana kaut ko "maksā", tai ir "cena"? Kas un kādā veidā rada un veicina pašcenzūru?
Vēl 2021. gada vidū vairāk nekā 90% no Latvijā aptaujātajiem žurnālistiem uzskatīja, ka var strādāt neatkarīgi (Rožukalne & Ozoliņa, 2022, May 27). Pašcenzūru sabiedrisko mediju žurnālisti piemin sarunās par darbu un mēģina analizēt (Krejere, 2023. g. 9. jūn.).
Latvijas žurnālisti apzinās pašcenzūras riskus, uzskata to par neprofesionālisma izpausmi un cenšas pārvarēt, raksta RSU Komunikācijas fakultātes šāgada diplomande Linda Siliņa savā bakalaura darbā "Publiska vēršanās pret žurnālistiem kā pašcenzūru veicinošs faktors. Latvijas piemērs (2021–2022)". Pašcenzūras lēmumus ietekmē sarežģīti ģeopolitiski procesi, dažādu iedzīvotāju grupu un politiķu reakcijas uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, etniskajām attiecībām Latvijā.
Bakalaura darba pētījumā veiktās intervijas ar Latvijas žurnālistiem, ziņu redaktoriem un producentiem (daļa no viņiem pārstāv sabiedriskos medijus) atklāj, ka pašcenzūru veicina pastāvīgi politiķu un amatpersonu uzbrukumi (publiski un privāti), kā arī auditorijas vēršanās pret žurnālistiem, ko veicina politiķu publiski uzbrukumi medijiem. Agrākos pētījumos fiksētie pašcenzūras avoti – mediju īpašnieki, biznesa vai politiskie partneri, komerciālas intereses (Rožukalne, 2022) netika norādīti.
Tomēr Latvijā pašcenzūras dēļ svarīgi temati netiek izslēgti no mediju satura, bet tiek mainīts to atspoguļojuma veids. Kā raksturo viens no pētījuma dalībniekiem, respondents nr. 6*:
"Pašcenzūra /../ visticamāk, ir izvēle pēc iespējas uzmanīgāk runāt vai nerunāt vispār par tēmām un personām, kuru nosacīta aizskaršana vai nepienācīga attēlošana aktīvas grupas skatījumā var izraisīt verbālus uzbrukumus un kritizēšanu – pamatā apsaukāšanos un rupjības."
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā krievu mediju žurnālisti atzīst, ka pieaugusi pašcenzūra, jo pārmetumi un uzbrukumi nāk no visām pusēm.
Respondente nr. 7: "Mums jau nevajag pieļaut kļūdu, lai mēs būtu sliktie. Daļēji no krievu auditorijas mēs dzirdam, ka esam pārāk, tā teikt, lojāli Latvijas valstij, un daļai latviešu auditorijas mēs esam vienkārši tādi, kuriem šeit nevajadzētu būt."
Visvairāk šādiem uzbrukumiem pakļauti žurnālisti, kas strādā pētnieciskajā žurnālistikā, un tie, kas atspoguļo iekšpolitikas jautājumus. Producenti un redaktori biežāk saņem asus pārmetumus par medija darbu kopumā.
Raksturojot politiķu ietekmi, pētījumā žurnālists nr.1 saka:
"Mēs esam kaut kādā mērā mīksts mērķis. Respektīvi, tu vari mums braukt virsū līdz pastardienai, mēs nevaram tevi ignorēt. Mums ir jādod vārds un iespējas visādiem politiskiem spēkiem, mēs nevaram uzlikt boikotu kādam politiskajam spēkam. Nu, tas tā nenotiek, sabiedriskajā medijā tas nav iespējams. Un mēs arī nevaram cīnīties pretī ar netīriem paņēmieniem."
Tomēr žurnālisti apzinās, ka pašcenzūra nodara kaitējumu sabiedrībai. Žurnāliste nr. 2 saka:
"Es domāju, ka pašcenzūra šobrīd pieaug, apmēram – nu, kāpēc man tur lekties daudz. Nav patīkami nevienam, ka viņu izķengā."
No otras puses, pastāvīgie uzbrukumi rada pieradumu un mazina bailes. Tāpēc ilgākā laikā tie vairs nerada pašcenzūras risku vai tas mazinās. Pieredzējušiem mediju darbiniekiem ir augstāka noturība pret uzbrukumiem un mazākas bailes no jauniem uzbrukumiem, savukārt jaunāko žurnālistu grupā ir arī darba atstāšanas pieredze, nevēloties samierināties ar apvainojumiem un to dēļ cenzēt sevi.
Kā L. Siliņas pētījumā saka producente nr. 3:
"Man ir nācies runāt ar žurnālistiem, lai viņi vienkārši nelasa visus tos murgus, kas par viņiem tiek rakstīti. Īpaši tas ir ar jauniem žurnālistiem, kas tikai tagad ienāk žurnālistikā. Mēs esam runājuši, un es savā ziņā esmu tāds kā mentors."
Lai varētu brīvi runāt par sarežģītiem jautājumiem, kolēģi cits citu atbalsta un aizvieto, stāsta producente nr. 4:
"Ir kaut kāds materiāls, kurš pēc tematiskās piederības jātaisa vienam kolēģim, bet tu skaidri zini, ka viņš šobrīd ir tādā emocionālajā situācijā, ka, piemēram, jau ir sakrājies... Un tad vienkārši mēs redakcijā pieņemam lēmumu, ka to dara kāds cits".
Pašcenzūras gadījumā žurnālists pastāvīgi risina dilemmu starp to, ka viņa rīcībā ir jauna informācija, kas būtu jāatklāj, bet vienlaikus tā var aizskart kādu zināmu normu vai dogmu, ideoloģiju vai vērtību. Pirms svarīgas informācijas publicēšanas tiek apsvērti ieguvumi un zaudējumi. Ja kaitējums pašam vai profesionālajai grupai, vai iespējamās sekas pārsniedz iespējamo labumu, dilemma var tikt atrisināta par labu pašcenzūrai (Afifi & Steuber, 2009).
Latvijas situācijā pašcenzūra nav pašu izvēlēta vai kādu baiļu radīta, tā ir kā reakcija uz daudzkārtēju nepatīkamu pieredzi. Tā kā nepastāv formāli brīvu mediju darba ierobežojumi, šis pašcenzūras veids ir decentralizēts, it kā izplūdis un tāpēc grūtāk konstatējams. Žurnālisti ierobežo sevi, lai varētu profesionāli strādāt, ārējais spiediens, ko rada politiķu vai auditorijas publiska vai personiska komunikācija, var tikt pieņemts kā neizbēgams, un žurnālists pats sevi ierobežo tad, kad "ārējais cenzors" nav aktuāls, gūstot atelpu no publiskiem vai privātiem pazemojumiem. Latvijas žurnālisti izvēlas trīs galvenās pašcenzūras stratēģijas: pielāgošanos, ignorēšanu un iekšējo atbalstu. Pielāgošanās nozīmē, ka tiek meklēti ceļi, kā atspoguļot tēmas, par kurām saņemti uzbrukumi, ignorēšana saistīta ar aktīvu profesionālu pozīciju, ka nav pieļaujama pakļaušanās mediju ietekmēšanai, kolēģu atbalsts palīdz realizēt divas iepriekšējās stratēģijas un apstiprināt, ka profesionālā grupa nodrošina redakcionāli neatkarīgu darbību.
No vēstures zinām, ka lielu daudzumu slēptas un cenzētas informācijas vajadzēja un varēja atklāt. Tāpēc pašcenzūras klimats daudz ko nosaka par vārda brīvības situāciju sociālu satricinājumu, konfliktu, kara, nopietnu krīžu kontekstā. Ja žurnālisti pašcenzūru uzskata par atklātas sarunas vērtu tematu, tā ir gan laba, gan slikta zīme: svarīgi, ka informācijas un viedokļu apmaiņas ierobežojumi ir apzināti, ne pārāk labi,– ka sevi piesaka jauni pašcenzūras avoti.
*Ievērojot pētniecības ētikas nosacījumus, visi pētījuma dalībnieki šajā rakstā ir anonimizēti.
Atsauces un avoti:
Afifi, T., & Steuber, K. (2009). The revelation risk model (RRM): Factors that predict the revelation of secrets and thestrategies used to reveal them. Communication Monographs, 76(2), 144–176.
Bar-Tal, D. (2017). Self-Censorship: The Conceptual Framework. In: Bar-Tal, D., Nets-Zehngut, R., Sharvit, K. (eds.), Self-Censorship in Contexts of Conflict. Peace Psychology Book Series, 1-16. Springer, Cham. https://doi.org/10.1007/978-3-319-63378-7_1
Cook, P., & Heilmann, C. (2013). Two Types of Self-Censorship: Public and Private. Political Studies, 61(1), 178–196. Sīkāk šeit.
Kis, D. (1986). Censorship/Self-censorship, Index on Censorship. DOI: 10.1080/03064228608534021
Krejere, D. (2023. g. 9. jūnijs). Pašcenzūra žurnālistu darbā: pārmetumi par nepareiziem viedokļiem liek paklusēt. Mediju Anatomija. LR1. Sīkāk šeit.
Rožukalne A. (2020). Self-censorship in Latvian journalism: A research note. European Journal of Communication, 35(1), 60-64. doi:10.1177/0267323119897799
Rožukalne, A. & Ozoliņa, L. (2022, May 27). Complicated shades of contemporary journalism: perception of professional roles of Latvian’s journalists. The 28th Biennial AABS Conference: Baltic Studies at a Crossroads. Sīkāk šeit.
Siliņa, L. (2023.) Publiska vēršanās pret žurnālistiem kā pašcenzūru veicinošs faktors. Latvijas piemērs (2021 – 2022). Bakalaura darbs. RSU.
Zeveleva, O. (2020). Towards a Bourdieusian sociology of self-censorship: What we can learn from journalists adapting to rapid political change in Crimea after 2014. European Journal of Communication, 35(1), 46–59. DOI: 10.1177/0267323119897798.