Publicēts: 22.10.2024.

Edmunds Apsalons

Savam atskatam uz pirmajiem ombuda amatā pavadītajiem mēnešiem izvēlējos atsauces uz Gabriela Garsijas Markesa romānu un iepriekšējās medijsardzes atvadu intervijā sniegto atziņu par to, cik vientuļš ir šis darbs.

Vientuļais līdzsvara punkts

Šī vientulība nav tikai subjektīvas sajūtas, bet gan objektīva realitāte, jo medijsargs kā neatkarīga institūcija atrodas krustpunktā, kurā saskaras sabiedrības un tās medija intereses. No vienas puses, ombudam ir jāuzrauga, lai sabiedriskais medijs pilda savus pienākumus pret sabiedrību, no kuriem galvenais ir apņemšanās sniegt tai maksimāli objektīvu informāciju, kas tuvinātu patiesībai. No otras puses, sabiedriskā medija tiesībsargam ir jāuzrauga, lai arī sabiedrība respektētu tās medija tiesības uz vārda brīvību un redakcionālo neatkarību. Abu pušu tiesībām ir jābūt līdzsvarā ar abu pušu pienākumiem un ombuda uzdevums ir nodrošināt šo balansu ikreiz, kad tas tiek izjaukts.

"Ar mums vai pret mums?"

Tas nozīmē, ka ombuds nedrīkst būt vienā vai otrā pusē – viņam ir jāatrod un jānostājas līdzsvarojošā punktā, kurš nekad nav iepriekš dots un stingri fiksēts, bet gan mainās no vienas disbalansa situācijas uz citu – vienreiz tas ir tuvāks vienai pusei, citreiz –  otrai. No tā arī izriet ombuda kā neitrāla vērtētāja un interešu līdzsvarotāja nolemtība uz vientulību – neieņemot vienas vai otras puses pozīciju, nav iespēja būt kopā ar kādu, ir jābūt par sevi. Spēja būt neatkarīgam un sadzīvot ar vientulību turpmāk būtu norādāmas kā obligāta prasība šim amatam.

Tieši pieprasījums pozicionēties un nostāties kādā no pusēm arī ir tas lielākais spiediens, par kuru brīdināja iepriekšējā tiesībsardze un ar kuru šajā amatā jārēķinās, pacietīgi skaidrojot atkal un atkal, ka ombuds nav un nevar būt ne ar kādu, ne pret kādu, bet tam jābūt – starp visiem, kā vidutājam, aiznesot sabiedrības viedokļus līdz medijam un skaidrojot medija redakcionālās izvēles sabiedrībai.

Ko medijs mums stāsta?

Sociālo realitāti, kurā mēs dzīvojam, veido ne tik daudz citi cilvēki, kā tas, kas starp šiem cilvēkiem notiek, kādas attiecības un saistības to starpā veidojas. Realitāte ir šādu notikumu virkne, kurus mēs cenšamies saprast, veidojot stāstus kā mēģinājumus izskaidrot notiekošo.

Medijs konstruē savu stāstu par notiekošo, ideālajā gadījumā – maksimāli precīzu, pēc iespējas objektīvu, nošķirot faktus no viedokļiem un atklājot viedokļu jeb redzējumu daudzveidību. Šis stāsts vienmēr interpretē notiekošo, balstoties tā veidotāju izpratnē, pieredzē, vērtībās un mērķos, kas sabiedriskā medija gadījumā ir četri vienīgie –  stiprināt demokrātiju un vārda brīvību, veicināt Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijai, kopt latviešu valodu un nacionālo kultūru.

Mēdz gadīties, ka sabiedriskā medija interpretācija par notiekošo atšķiras no kādas sabiedrības daļas viedokļa, kurai par konkrēto notikumu ir savs stāsts, kura notiekošo redz savādāk, jo tai, iespējams, ir cita izpratne, pieredze, vērtības un savi atšķirīgie mērķi. Stāstu nesakritības radītā kognitīvā disonanse liek citādo redzējumu noliegt, nepieņemt, apstrīdēt, paužot neizpratni un sašutumu par to –  "kā var neredzēt, nesaprast un nezināt" –  nereti meklējot un atrodot kādus slēptus motīvus vai pat plašākas sazvērestības.

Kuram no oponējošajiem viedokļiem ir taisnība, kurš no tiem vairāk tuvinās patiesībai, kurš vairāk atbilst sabiedrības interesēm? To noskaidrot ir ombuda darba uzdevums, saņemot sabiedrības iesniegumu par sabiedriskā medija satura kvalitāti, kas nereti ir norāde uz vēstījumu jeb naratīvu atšķirībām.

Kā izvērtēt dažādos stāstus?

Ombuda vērtējuma tiesisko ietvaru veido Satversme un citi Latvijas likumi, īpaši Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārvaldības likums ar tajā definētajiem sabiedriskā medija mērķiem un uzdevumiem. Tiesisko ietvaru papildina sabiedriskā medija pašregulējošās prasības, kas aprakstītas tā redakcionālajās vadlīnijās un ētikas kodeksā, nosakot medija misiju strādāt sabiedrības interesēs, izmantojot augstākos profesionālos standartus, ievērojot redakcionālās vērtības, profesionālos un ētiskos principus. Ombudam ir jāvērtē medija satura kvalitāte šī normatīvā regulējuma ietvaros, bet tas nozīmē, ka vērtējumā nav pieļaujama politiska vai ideoloģiska pozicionēšanās vai simpātijas. Ombuda vērtējums ir par to, vai medija stāsts ir kvalitatīvs – atbilstošs profesionālajām prasībām, bet nav par to, vai medija stāsts ir pareizs – atbilstošs tai vai citai ideoloģiskajai pozīcijai.

Situācijā, kad medija stāsts par notiekošo atšķiras no kādas sabiedrības daļas vai pat viena indivīda konstruētās interpretācijas, tiesībsargam abi stāsti un to iespējamās atšķirības ir jāsaprot, tāpēc atzinuma veidošanas procesā rūpīgi tiek dekonstruēti abi vēstījumi, noskaidrojot – ko, kā, kāpēc un kādēļ stāsta viena puse un to –  ko, kā, kāpēc un kādēļ tajā ir nolasījusi otra puse, katrs balstoties savā atšķirīgajā izpratnē. Ombuda atzinuma virsuzdevums ir paskaidrot katrai iesaistītajai pusei otras puses citādo redzējumu, jo, tikai saprotot atšķirīgo viedokli, mēs spējam pieņemt otras puses tiesības paust citu viedokli. Pieņemt atšķirīgo viedokli un pieļaut tiesības to paust vēl nenozīmē – piekrist tam,  taču pieņemt un pieļaut mēs varam tikai to, ko spējam saprast.

Ombuda atzinums nav tiesas spriedums, tas drīzāk ir vērtējams kā neatkarīgs viedoklis par to, kā mediju tiesībsargs ir sapratis vienas puses un otras puses stāstus, ar mērķi radīt abām pusēm iespēju saprasties. Atzinums kā iesaistīto pušu pozīciju interpretācija ir subjektīvs ombuda viedoklis, tāpēc tam ir nepieciešams pietiekams pamatojums, lai puses spētu viedoklim piekrist un to pieņemt.

Vai žurnālistu darbu var vērtēt tas, kurš nav žurnālists?

Var, bet ar būtisku nosacījumu, ka šis vērtējums izriet no kāda plašāka konteksta, kurā iekļaujas žurnālistu radošais darbs. Manā gadījumā šo kontekstu veido vispārējā komunikācijas teorija un komunikācijas ētika, kā arī valodas lietojuma loģika,

  • jo žurnālistikā radītā teksta vai sižeta rezultāts vienmēr ir komunikatīvs – auditorijai adresēts vēstījums ar ētisko uzdevumu – veicināt saprašanu un saprašanos,

  • jo stāstam žurnālistikā ir jābūt loģiskam – saprotamam, objektīvam, normatīvi pareizam, vēstījumam, kuram var noticēt un kuram var uzticēties. 

Plašākais konteksts ļauj vērtēt gan to – cik lielā mērā žurnālista darbs ir veicinājis izpratni un sabiedrības iesaisti, gan to – cik rūpīgi ir ievērotas redakcionālajās vadlīnijās aprakstītās prasības, kuras īpaši neatšķiras no valodas lietojuma loģiskajām normām.

Žurnālistikas specifikas un nianšu nepārzināšanu kompensē iespēja konsultēties ar pieredzējušiem nozares profesionāļiem, savukārt pozitīvais ieguvums no atrašanās ārpusē ir neatkarīga, distancēta skata no malas, kritiskas atgriezeniskās saites iespējas.

Kāda ir ombuda darba jēga?

Tiesībsarga uzdevums ir sekot tam, lai sabiedriskais medijs pildītu vienu no saviem svarīgākajiem pienākumiem – rosināt konstruktīvas diskusijas visos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos – un lai to rezultātā veidotos savstarpēja izpratne un vienprātība. Ombuda darba dziļākā jēga ir veicināt dialogu starp sabiedrību un tās mediju, sadarbību kā abpusēju atgriezenisko saiti, kas medijam ļautu pilnveidot sava darba kvalitāti, bet sabiedrībai iegūt pilnvērtīgu informāciju. Ombuda regulatīvais mērķis ir palielināt sabiedriskā medija ieguldījumu sabiedrības vienošanā un saliedēšanā visā tās dažādībā un atšķirībās, veicināt konsensa veidošanos visiem būtiskajos jautājumos.

Panāktā vienprātība kādā diskutablā jautājumā var kalpot par pamatu, uz kuru balstīt nākamās domstarpības risinājumu, kā arī par saskarsmes punktu, kas vieno atšķirīgās puses. Lai par kaut ko vienotos, ir jābūt kaut kam, kas puses jau vieno un sabiedriskajiem medijiem ir jākļūst par to platformu, kurā sabiedrības atšķirīgās daļas un puses sāk sarunāties, lai kopīgi veidotu kopēju pozīciju, lai rastu pēc iespējas vairāk visiem kopēju saskarsmes punktu.

Kādas ir galvenās problēmas sabiedriskā medija laukā?

Konstruktīvi skatoties uz problēmu kā situāciju, kurai nepieciešams un ir iespējams risinājums, līdzšinējo atzinumu veidošanas gaitā ir saskatāmi divi šādu risinājumu virzieni:

  • sabiedriskā medija dialogs ar sabiedrību;

Dialogs kā atklāta un atvērta saruna, kurā puses, savstarpēji sadarbojoties, kopīgi nonāk pie kopēja rezultāta, kļūst iespējams tikai ar nosacījumu, ka iesaistītās puses spēj attiekties viena pret otru kā pret līdzvērtīgu sadarbības partneri. Sadarboties var tikai līdzvērtīgie, nelīdzvērtīgums provocē cīnīšanos kā iedarbības centienus un pretdarbības soļus otras puses spiedienam. Tas pieprasa abu pušu spēju atteikties no ierastajām varas pozīcijām un pieņemt gan to, ka sabiedriskais medijs nekalpo sabiedrībai, bet sabiedrība nediktē medijam tā dienas kārtību, gan arī to, ka sabiedriskais medijs aizbildnieciski nemāca sabiedrībai, ko un kā domāt, bet sabiedrība spēj kritiski attiekties pret medija konstruētajiem stāstiem. Sabiedrībai un tās medijam ir jāmācās sarunāties, saprasties un sadarboties.

  • medijpratība kā izpratne par to, ko, kā un kāpēc medijs dara.

Šajā Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļā vēlos akcentēt vienu būtisku medijpratības aspektu, kuras risinājums ir vienīgi un tikai paša medija rokās. Medijpratība ir ne vien prasme lietot mediju saturu, kritiski izvērtējot tā konstruētos stāstus, vienlaicīgi tā ir arī izpratne par to, kā šie stāsti top, kāpēc tie ir tieši tādi un ne savādāki. Sabiedriskā medija gadījumā tā ir arī izpratne par sabiedriskā medija pastāvēšanas mērķiem un tā funkcijām demokrātiskā sabiedrībā. Šo informāciju nevar sniegt kampaņveidīgi un didaktiskā formā, tai ir jābūt klātesošai katrā aktuālajā medija stāstā kā sava veida metainformācijai, kas paskaidro, ko īsti medijs katrā stāstā dara, kādēļ to dara un kāpēc dara tā un ne savādāk? Jo labāk auditorija sapratīs medija rīcību, jo lielāka būs tās uzticēšanās un secīgi – sabiedrisko mediju ietekme sabiedrībā. Sabiedrībai un tās medijam ir jāmācās savstarpēji uzticēties.