Anda Rožukalne (Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze),
Sandra Sprudzāne (SEPLP eksperte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece)
Intervija ir iecienīts, bet sarežģīts žurnālistikas žanrs. Katram no intervijas dalībniekiem ir savi mērķi un idejas, ko teikt un ko nepateikt, tādējādi dažkārt pastāv bažas par objektivitāti. Bet neviena no pusēm – žurnālists un intervētais – nespēj kontrolēt visu. Interviju skatītāji, klausītāji vai lasītāji sagaida daudz – kvalitatīvu saturu, dziļas domas un žurnālista meistarību. Tā ietver arī profesionāli ētisku uzvedību – cieņu, drosmi, spēju dzirdēt atbildes, nozīmīgus faktus un skaidrus viedokļus.
Žurnālistikas sirds un prāts – intervija
Kvalitatīvas intervijas auditorijai sniedz iespēju izprast sarežģītus procesus un noskaidrot viedokļus. Interviju laikā nereti piedzīvojam intelektuāli bagātinošus brīžus un saņemam atbildes uz mums pašiem svarīgiem jautājumiem.
Interviju rezultātā radīto saturu ieraugām uzmanību piesaistošos virsrakstos, aktuālo notikumu ziņās un to skaidrojumā, viedokļu apkopojumos, diskusijās. Arī interviju stili ir dažādi, taču nav šaubu, ka auditorija uzmanīgi vērtē žurnālista neitralitāti, kas izpaužas izturēšanās veidā, balss intonācijā, jautājumu secībā, vērtējot ne vien par profesionālo līmeni, bet arī taisnīgumu un attieksmi pret intervētajiem.
Intervijas tiek vērtētas divējādi: kuras personas uzaicinātas uz interviju; kā žurnālisti tiek galā ar izvairīgiem, nekaunīgiem, viegli ievainojamiem, emocionāliem un citādi sarežģītiem intervējamiem. Ne velti plašas diskusijas sociālās tīklošanās platformās izraisīja pērnā gada Jāņa Dombura intervija ar valsts prezidenta amata kandidāti Elīnu Pinto. Vēl zināmāka ir Ingas Spriņģes intervija ar politiķi un aktieri Artusu Kaimiņu raidījumā "1:1", kurā politiķis nolēma personiski uzbrukt žurnālistei tiešajā ēterā, liekot gan skatītājiem, gan profesionāļiem diskutēt par katra iesaistītā prasmēm "tikt galā" ar "pretējo pusi".
Pētījumā par 2023. gada Latvijas sabiedrisko mediju mērķa auditorijas uztveri sabiedrības pārstāvji ir pārliecināti, ka sabiedrisko mediju profesionāļiem svarīga prasme ir izvērtēt viedokļu izteicēja mērķus un izteiktā viedokļa kvalitāti. Tieši intervijas vai to fragmenti dod iespēju auditorijai spriest par to, vai medijs nav vienpusīgs, vai žurnālists spēj uzklausīt viedokli, kam nepiekrīt, vai medijam ir svarīgi parādīt dažādas sabiedrības grupas. Tāpēc interviju ētikas vērtēšanā izmantojams gan to saturs, gan forma.
Intervēšana žurnālistikā tiek dēvēta par žurnālistikas sirdi. Lielākajai daļai žurnālistu vienīgais veids, kā mācīties intervēt, ir praktiskajā darbā, sastopoties ar nebeidzamiem izmēģinājumiem un kļūdām. Lai cik veiksmīga intervija bijusi vakar, šodien pretī būs cits cilvēks un intervēšanas prasmes jāturpina uzlabot. Žurnālistikas studiju laikā ierasts sniegt padomus, kā sagatavoties intervijai, kā uzdot jautājumus, kā intervēt neaizsargātus avotus, taču mazāk tiek runāts par ētikas principiem, saskaroties ar maldinošiem, aizvainojošiem, nepatiesiem izteikumiem.
Profesionālā ētika intervijā
Žurnālista pienākums ir uzklausīt, taču vai var ticēt tam, ko saka avots, vai vienmēr publiski paustā informācija ir precīza un nemaldina sabiedrību? Kā intervijā atpazīt uzbrukumus, neslavas celšanu un pat naida runu? Un kā saprast žurnālista vārda brīvības robežas, ja intervijas laikā sākas strīds, žurnālists vārdos vai intonācijā piešķir vērtējumu dzirdētajam vai intervētā cilvēka personībai?
Attālumu no komplimentāras un bezzobainas līdz uzbrūkošai un aizvainojošai intervijai var veidot viens vārds, skatiens vai grimase!
"Bīstamākās" ir tiešraides intervijas, jo nav paredzama notikumu gaita un intervējamā atbilžu saturs. Klausītāji un skatītāji ir vērīgi interviju (un mediju satura kopumā) vērtētāji, jo regulāri sabiedrisko mediju ombuds saņem iesniegumus gan par runātāju jeb intervējamo teikto, gan par žurnālistu izturēšanos un (ne)kompetenci interviju laikā vai interviju varoņu izvēles pamatotību.
Piemēram, 2023. gada 23. janvārī tika saņemts iesniegums izvērtēt žurnālistes Aļonas Borisovas rīcības ētiskumu 13. janvāra raidījumā "TČK", intervējot bijušo ASV vēstnieku Latvijā Džonu L. Kārvailu. Būtiskākie aizrādījumi bija par žurnālistes intervēšanas stilu. Pēc raidījuma izvērtēšanas tika secināts, ka pārkāpuma nav, jo intervija bija cieņpilna, tā ietvēra svarīgus jautājumus, žurnāliste bija neatlaidīga, skaidrojot uz tiem atbildes. Iespējams, sūdzības iesniedzēju neapmierināja žurnālistes uzdotie jautājumi, turēšanās pie tēmas un uzstājība, tādējādi radās bažas par žurnālista ētikas pārkāpumu.
Visas intervijas un diskusijas nav vienādas, satura izvērtēšanā svarīgas ir konkrētā raidījuma iespējas, tā dinamika un žurnālista spēja ātri reaģēt un atbilstoši vērtēt situāciju.
Mediju praksē abām intervijā iesaistītajām pusēm ir noteikti pieņēmumi un cerības. Parasti žurnālists sagaida, ka intervējamais teiks patiesību, spēs aizstāvēt un pamatot teikto. Intervētais cilvēks pieņem, ka žurnālists viņam stāstīto atspoguļos godīgi un precīzi. Abiem vajadzētu vienoties, ka jautājumi un atbildes ir skaidri, tiem nav slēptas nozīmes. Tomēr realitātē ir izņēmumi. Avoti var izvairīties, maldināt un melot, ja uzskata, ka tas viņiem ir izdevīgi. Žurnālistam jābūt modram, lai pamanītu novirzīšanos no patiesības. Arī pašam ir jāspēj kontrolēt savas emocionālās reakcijas un neitrāli izturēties gan pret apbrīnotiem, gan negatīvi vērtētiem interviju varoņiem. Bet dažreiz intervētājam un intervējamajam ir atšķirīgi priekšstati par pamatnoteikumiem, tādēļ ir būtiski tos pirms intervijas apspriest.
Lai gan intervijās, īpaši asās un principiālās, sastopas abu pušu tiesības uz vārda brīvību, žurnālisti, ziņojot par sabiedrības interesēm, savā ziņā ir pasargāti. Tas nozīmē, ka viņiem dotas lielākas iespējas kritizēt un publicēt informāciju, kas varētu aizskart citu cilvēku tiesības. Šī aizsardzība ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, ko nosaka profesionālās uzvedības standarts.
BBC ir izstrādātas vadlīnijas, kā uzvesties un rīkoties "dzīvajās" intervijās, kas vienmēr ir neparedzamas. Pirmais likums – tiešraižu laikā ir jārūpējas par iespējamo risku mazināšanu. Runa ir par risku, kas var nodarīt kaitējumu un aizvainot, kā arī produktu, organizāciju vai pakalpojumu pārmērīgu izcelšanu vai juridisku problēmu radīšanu. Tas attiecas uz ikvienu, kas piedalās tiešraidē vai tiešsaistē – kā žurnālistiem, tā dalībniekiem. Tas nenozīmē, ka žurnālistam nav tiesības izteikt asu viedokli, kritiski vērtēt sarunas biedra teikto.
BBC vadlīnijas nosaka, ja tiešraides interviju laikā tiek izteikti aizskaroši komentāri, intervētājam parasti jāiejaucas, vajadzības gadījumā tie jāapstrīd vai jāskaidro, kāpēc tie nav pieļaujami.
Ja tas nenotiek, iespējams, ir jāapsver iespēja pēc iespējas ātrāk atvainoties ēterā. Potenciāli aizskaroši komentāri ietver piezīmes, kuras var interpretēt kā, piemēram, rasistiskas, seksistiskas, homofobiskas, aizspriedumus par kādu reliģisku grupu vai neglaimojošu nacionālo stereotipu. Ja tiek izteikti aizskaroši komentāri, piemēram, futbola fani skandina rasistisku aizvainojumu, ir jāapsver iespēja ēterā atvainoties par šādu komentāru pārraidīšanu. Reizēm nepietiek ar ilgu tiešā ētera pieredzi un pārliecību, ka profesionālim ir viegli pamanīt diskriminējošus vai rupjus izteikumus. Ikdienas realitāte mainās, cilvēki izmanto jaunus vārdus, frāzes un valodas līdzekļus, kas neietver rupjību vai necenzētu leksiku, bet ar salīdzinājuma, kādas detaļas palīdzību var ietvert diskriminējošu, aizspriedumainu vai rasistisku attieksmi.
Latvijas sabiedrisko mediju vadlīnijas nosaka, ka sabiedriskie mediji atspoguļo dažādu sabiedrības grupu viedokļus, arī tādus viedokļus, kas kādam varētu likties nepieņemami. Tie var izskanēt arī intervijās un arī tiešraidē, bet tie ir kritiski jāvērtē, un arī šādam saturam jāatbilst profesionālās ētikas principiem.
Intervijas vērtība ir stāstu veidošana. Proti, intervija padara tos reālus, tādējādi tuvina mūs patiesībai, sniedz auditorijai tiešu pieredzi, kas padziļina izpratni par pasauli. Labas intervijas parāda dažādas perspektīvas, kas izgaismo notikumu, problēmu un stāsta sarežģītību.