Publicēts: 27.12.2023.

Anda Rožukalne, Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze, 
Sandra Sprudzāne, SEPLP eksperte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece

Kā un vai rakstīt par izcilu mākslas notikumu, (ne)ievērojot mākslinieka dzīves pretrunīgo izvēļu radītos morāles jautājumus? Kā ieraudzīt kultūras norisēs politisku un ekonomisku lēmumu sekas? Kā skaidrot mākslas valodu un mākslinieka meklējumus, izmantojot spilgtu kritiķa stilu, kas var izraisīt sašutumu par autora ētiku? Šie ir svarīgi kultūras žurnālistikas jautājumi. To krustpunktos varam pārdomāt kultūras žurnālistikas profesionālās ētikas kontekstus.

Kultūras žurnālistika ir atšķirīga

Žurnālistiem un māksliniekiem ir līdzīgas lomas sabiedrībā,  jo "abām nozarēm jāstāsta patiesība par mūsu sabiedrību, pat ja šo patiesību nevēlamies dzirdēt", uzskata asociētā profesore un žurnāliste Hetere Čaplina. Kultūras žurnālistu darba rezultātu parasti redzam kā aicinājumus iepazīt kultūras notikumus, recenzijas un diskusijas par mākslas notikumiem vai, piemēram, LTV1 raidījumā "Kultūršoks", kurā uzmanīga žurnālista acs pievērsta pretrunīgiem ekonomiskiem, politiskiem vai sociāliem procesiem kultūrā.

Par kultūras žurnālistiku ir jārunā tādēļ, ka komunikācijas zinātnes kontekstā mediji, vērojot, vērtējot un ietekmējot sabiedrības kultūras visus līmeņus, pieder kultūras laukam. Tie darbojas pēc tiem pašiem principiem kā citas kultūras institūcijas, to darbinieki specializējas un piedāvā īpašas zināšanas par konkrētām mākslas jomām. Kultūras žurnālistika ietekmē kultūras lauku "no iekšpuses", raksta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilva Skulte, tā ietver gan skatu uz kultūru radošo industriju attīstības kontekstā, gan kultūras antropoloģisku vērtējumu, kad mediji nodrošina sabiedrības kultūras pārnesi un saglabāšanu.

Daži pētnieki uzskata kultūras žurnālistiku par mākslas žurnālistiku. Citi pievērš uzmanību satura un autora piederībai, vērtējot, kas un ar kādu mērķi veido kultūrai veltīto saturu (Riegert et al., 2018). Šajā dažādībā var definēt estētisko un žurnālistikas pieeju, uzskata Gēteborgas Universitātes asociētā profesore Mārita Jākola (Jaakola, 2015). Estētiskā pieeja kultūras žurnālistikā skaidro mākslas valodu un pieejas, tās simbolus, stilus un kodus, rokrakstus un mākslinieciskās izpētes veidus. Viens no šādas žurnālistikas piemēriem, kas palīdz saprast mākslas, tās radītāja un baudītāja attiecību sarežģītību, ir LR3 "Klasika" raidījums "Orfeja auss". Bet ir vēl daudzi citi formāti, kas palīdz iepazīt kultūras žurnālistikas saistību ar publicistiku un mākslu. Mākslas kritika ir subjektīva, atkarīga no autora uzskatiem, tā prasa padziļinātas zināšanas un analītiskas prasmes. Personības veido šo kultūras žurnālistikas pieeju, pašas radot jaunus kultūras slāņus un žanrus, kā to redzam žurnālā "Rīgas Laiks", kultūrai veltītos tīmekļa izdevumos, piemēram, "Punctum", vai spilgtāko kino, literatūras vai teātra kritiķu darbā.

Subjektīvisms, individualizēts skatījums un unikalitāte neizslēdz skaidrību, atklātību, godīgumu un skaidru mākslas vērtēšanas kritēriju definēšanu. Tomēr reizēm nākas aktualizēt ētikas dilemmas, kā šajā gadījumā, kad, vērtējot fotogrāfiju izstādi, māksliniece apcer, kā runāt par mākslu, ja temats ir tuvs un mākslinieces identitāte nav atdalāma no sievietes un mātes identitātes: "Lai arī parasti recenzijas un mākslas izstāžu apskatus pieklājīgi sāk ar kādiem tēlainiem citātiem vai situāciju metaforām un tad pamazām pāriet pie lietas, un vispār teksta autori – kritiķi izvairās no pārlieku personīgas attieksmes paušanas, es riskēšu un rīkošos pretēji. (..). Vai man kā mākslas kritiķei vēlams palikt neitrālās pozīcijās un aplūkot ekspozīciju caur formālu, lietišķu analīzi, vai piedzīvot "Satikšanos" caur personīgās pieredzes un sajūtu prizmu? Esmu sieviete un māte, un esmu piedzīvojusi dzemdības, kas katrai no mums ir ārkārtīgi spēcīgs fizisks un mentāls pārdzīvojums."

Žurnālistikas pieeju kultūras žurnālistikā parasti redzam vispārējo interešu medijos, tai raksturīgs faktos balstīts skatījums, kultūras norišu vērtēšana no dažādiem skatpunktiem. Šai pieejai svarīga precizitāte, avotu daudzveidība, arī citi kvalitatīvas žurnālistikas principi. Tā ir ļoti nozīmīga, kad skaidrojam kultūras pastāvēšanas ekonomiskos pamatus vai vērtējam, kāpēc mākslas vai literatūras darbs var šķist sabiedrībai bīstams vai nevēlams.

Gan mākslas, gan kultūras žurnālisti uzskata, ka viņu darbs ir "žurnālistika ar atšķirību". Tajā pašā laikā kultūras žurnālistika nav brīva no žurnālistikas ētikas un profesionālajiem jautājumiem, piemēram, žanru izplūšanas, digitalizācijas, globalizācijas (Riegert et al., 2018).

Situatīva vai vērtību ētika?

Situācijas konteksts palīdz pieņemt profesionāli ētiskus lēmumus. Tā var būt žurnālista sociāli demogrāfiskā piederība, arī noskaņojums, vērtības, morālā nostāja un citi faktori.

"No situācijas atkarīgo" ētikas pieeju raksturo morālās spriešanas teorija. Tā skaidro, ka indivīdi sastopas ar kognitīvās morālās attīstības posmiem, kuros notiek universālu ētikas principu pieņemšana. Šie principi vada cilvēku izvēli sarežģītās situācijās, piemēram, kad viņi jūtas spiesti pārkāpt likumu vai kādu aizskart. Dažādos pētījumos konstatēts, ka  izglītotākie mediju profesionāļi parāda augstāku morālās spriešanas līmeni (Hanitzsch, 2021).

Otra pieeja, kā uzlūkot un pētīt žurnālistu profesionālās ētikas izjūtu, ir viņu ētiskā orientācija – ar ētiku saistītās vērtības, attieksmes un uzskati. Šie ētiskie principi ir ikdienas ziņu veidošanas pamats. Lai gan attīstījušies Rietumu kultūras kontekstā, tiek uzskatīts, ka tie ir "universālas" žurnālistikas ētikas vērtības. Tās ietver patiesumu, godīgumu, taisnīgumu, atklātību, izpratni un atbildību, kā arī brīvību, neatkarību un pašcieņu (Hanitzsch, 2021). Tomēr daudzām citām kultūrām prioritāte ir sociālās harmonijas un vienotības jēdziens, kas noteiktos kultūras kontekstos dažus no žurnālistikas ētikas principiem var padarīt neefektīvus.

Fakti par mākslu vai emocionāla pieredze?

Konkrēta žurnālistikas žanra izvēle ir viens no kultūras žurnālistikas izaicinājumiem, tā demonstrējot profesijas atšķirību no mākslas kritiķa lomas. Tomēr kultūras žurnālistikā darbojas gan kritiķi, gan kultūras redakciju pārstāvji, mūzikas vai kino apskatnieki, režisori, rakstnieki vai vienkārši autori.

To skaidro laika gaitā notikušās izmaiņas žanru izvēlē. Somu žurnālistikā būtiski pieaugušas tādas žanru kategorijas, kas neatbilst tradicionālajām, piemēram, personiskās piezīmes, komentāri un citi specifiski formāti (Riegert, Widholm, Roosvall, 2021), kas lielāku nozīmi piešķir subjektīvam skatījumam un unikālajām pieredzēm.

Šajās pārmaiņās rodas pamats bažām par žurnālistikas ētikas ievērošanu, jo estētiskā paradigma paredz kvalitātes veicināšanu mākslā, pamato argumentus, balstoties uz nozares ekspertu viedokli un emocionālo pieredzi, un izmanto galvenokārt retrospektīvu pieeju kultūrai. Tā akceptē vēsturiski iedibinātas kultūras žurnālistikas "specializētās" vērtības, piemēram, subjektivitāti, apņemšanos darboties mākslas un kultūras labā un auditorijas izglītošanu. Savukārt žurnālistikas paradigmas fokusā ir tādu žurnālistikas vērtību kā objektivitāte, savlaicīgums un ētika pielāgošana kultūras jomai, uz faktiem balstīta saziņa par mākslu  (Hellman & Jaakkola, 2012).

Ja žurnālistika piedzīvo ekonomisku, politisku, tehnoloģisku un profesionālās kultūras krīzi, tā ietekmē arī kultūras žurnālistiku (Widholm, Riegert, Roosvall, 2021) un domāšanu par profesionālo ētiku.

Žurnālistika ir bijusi necaurskatāma, asimetriska prakse, ko raksturo normatīvas saistības. Šobrīd žurnālistika tuvinās līdzdalības, tīklotu komunikācijas prakšu un specialitāšu kopumam. Tāpēc kultūras žurnālistikai līdzās redzam arvien vairāk mākslinieku viedokļus, arī par kultūras žurnālistu darbu un kritiķu darbu. Bet uzticami, kompetenti, labi izstāstīti stāsti joprojām ir pieprasīti (Sanders, 2021), tāpēc kultūras un mākslas žurnālistikā ir vajadzīgi cilvēki, kas padziļināti izprot mākslas, kultūru un arī žurnālistiku.

Mainās arī mediju pieeja kultūras atspoguļojumā. Ekonomisku grūtību dēļ, sekojot auditorijas vēlmei "jo īsāk, jo ātrāk, jo labāk", arvien retāk mediju organizācijas spēj algot mākslu kritiķus, atstājot padziļinātu analīzi kultūras nišas medijiem, bet profesionālu kritiķu pašattīstību viņu pašu un citu profesionālo pieredžu ziņā. Jaunās paaudzes kultūras žurnālisti ir vairāk orientēti uz žurnālistiku un mazāk izglītoti mākslā un humanitārajās zinātnēs. Arī kultūras žurnālistiem, visticamāk, tiks uzticēti uzdevumi, kam vairāk vajadzīgas multimediālas prezentācijas prasmes, nevis niansētu mākslas kritiķu dotības (Riegert, Widholm, Roosvall, 2021).

Tomēr līdztekus kritikai par jomas pārmaiņām Berlīnes Mākslu universitātē piedāvā apgūt kultūras žurnālistiku, to definējot plašāk par recenziju, teātra vai filmu apskatu veidošanu. Kultūras žurnālisti tiek raksturoti kā kritiski domājoši starpnieki starp radošajām profesijām un  kultūrā ieinteresētu auditoriju. Tā kā kultūras nozari veido sarežģīta struktūra un dažādi procesi, apgūstot šo studiju programmu, studenti iegūst dažādas prasmes, to vidū kultūrpolitikas skaidrošanas kompetenci.

Kultūras joma kļūst aizvien plašāka, tā pieprasa arī vairāk zināšanu. Kultūras žurnālistikā tiek ietvertas arvien jaunas estētiskās jomas: palielinājies ne tikai populārās kultūras, piemēram, trilleri, televīzijas seriāli vai populārā mūzika, īpatsvars, parādās arī jaunas jomas, piemēram, spēļu un mediju nozares (Riegert, Widholm, Roosvall, 2021), paplašinot kultūras žurnālistikas ietekmes lauku.

 

Atsauces:

  • Hellman, H., & Jaakkola, M. (2012). From aesthetes to reporters: The paradigm shift in arts journalism in Finland. Journalism, 13(6): 783–801.

  • Hanitzsch, T. (2021). Journalism culture and ethical ideology.  In Trifonova Price, L., Sanders, & K., Wyatt, W.N., 2021). The Routledge Companion to Journalism Ethics. Abingdon: Routledge.

  • Jaakkola, M. (2015). Witnesses of a cultural crisis: Representations of media-related metaprocesses as professional metacriticism of arts and cultural journalism. International Journal of Cultural Studies, 18(5), 537-554. Lasīt šeit.  

  • Riegert, K., Widholm, A., & Roosvall, A. (2021). Abundance or crisis? Transformations in the media ecology of Swedish cultural journalism over four decades. Journalism, 22(6), 1413-1430. Lasīt šeit.

  • Riegert, K., Roosvall, A., Widholm, A. (2018). Cultural journalism. Oxford Research Encyclopedia of Communication. Lasīt šeit.  

  • Sanders, K. (2021). Why ethics still matters. In Trifonova Price, L., Sanders, & K., Wyatt, W.N., 2021). The Routledge Companion to Journalism Ethics. Abingdon: Routledge.